“Lilit”: Plaša profila konsultants, disidents un diletants. Domburs

«Gariem cilvēkiem ir ļoti labi. Viņiem daudzos aspektos nekas nav jāpierāda,» saka Jānis Domburs. Žurnālistikā sācis darboties 1990. gadā astoņpadsmit gadu vecumā, no 2001. gada LTV1 reizi nedēļā tiešajā ēterā vadījis raidījumu Kas notiek Latvijā?, kas 2007. gadā atzīts par ietekmīgāko analītisko raidījumu. Desmit gadu laikā debašu dalībnieki bijuši politiķi, augstākās amatpersonas, dažādu nozaru eksperti, uzņēmēji un citi. 2014. gadā LNT neilgu laiku bija vērojams raidījums Dombura studija, tajā pašā gadā iznāca Jāņa Dombura un Antras Cilinskas filma 4. maija republika, kurā pētīta valsts nozagšana, oligarhi, nauda un vara, tiesiskums un taisnīgums divdesmit četru gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas.

Kā Jānis Domburs izveidojies par Domburu, ko dara, par ko domā un kā jūtas šodien – sarunā ar LILIT.

Sāksim no sākuma – no bērnības.
Ģimenes tēmu intervijās īpaši necilāju. Neko sliktu neatceros, bet nav arī miljons bērnības atmiņu – ir epizodes. Trīs skolas (pieskaitot sporta un mūzikas skolu), neapšaubāmi, attīsta abas puslodes. Ilgi lasīju pasakas – un ar to lepojos. Dimā, Šveiku – tas viss ir iespaidojis. Dzīvoju Rīgā, vasarās – ārpus Rīgas, skaisti! Ne dienu neesmu gājis bērnudārzā, dzīvojos pie mammas keramikas darbnīcā. Tēvs agri nomira, tāpēc atmiņu apjoms ir mazāks.

Mūzikas skolā iet nespieda?
Netiku to apspriedis – darīju, un viss. Tomēr, ja man būtu ļoti paticis, es turpinātu mācīties mūzikas vidusskolā. Aizgāju uz basketbolu. Tagad reizēm ir uzplaiksnījumi, kad gribas uzspēlēt. Ar dažiem pazīstamiem muzikantiem un nemuzikantiem gudrojam, ka varētu kaut ko kopā pasākt. Pirms gada Tija Auziņa mani pierunāja Bildēm, kur nospēlēju vienu gabalu klavierēm, piebalsojot blūza blicei Coolmans Report. Absolūtā dzirde ļauj jebkādās harmonijās spēlēt līdzi jebko jebkurā sekundē.

Ar absolūto dzirdi nav grūti?
Dažbrīd ir kaitinoši. Man ir draugs, kuru lūdzu nedziedāt… [..]

Jums ir ilgspēlējoši draugi?
Jā, bet stāsta par bērnības draugiem man nav, viss ir plūdis un mainījies, ne visi viens otru pazīst. Mainās valstis, kurās cilvēki strādā, mainās ģimenes stāvokļi, dažus satiec pāris reižu gadā. Uz abu roku pirkstiem varu saskaitīt tos, par kuriem droši lietotu šo vārdu. Nākamais riņķis (..) ir ļoti tuvi paziņas. Tagad cenšos draudzību uzturēt, agrāk tam pievērsu mazāk uzmanības. Pēc desmit gadiem ēterā bija tā, ka aizbrauc mājās un sestdien, svētdien vispār nevienu negribi redzēt.

Protat būt arī viens?
Protams! Lielāko dzīves daļu esmu dzīvojis viens, par to vispār neiespringstu.

Kā jums tagad iet?
Paldies, interesanti! Šobrīd uzjautrinoties, bet patiesībā dziļi nopietni, sevi saucu par plaša profila konsultantu. (..)

Iknedēļas būšanas kadrā nepietrūkst?
Bioloģiski būšanas kadrā noteikti nepietrūkst. Savos 43 gados ar pārliecību varu teikt, ka pēc 25 gadu publiska darba žurnālistikā pašapliecināšanās un pašizpausmes burciņu esmu izēdis līdz dibenam. Es tur biju visinteresantākajos pārmaiņu, attīstības un krīžu posmos, un atkārtoti izpildīties tajā pašā… Nevaru iedomāties! Varu tikai meklēt jaunas formas. Varbūt par tām pašām tēmām, varbūt līdzīgā žanrā, tomēr jaunas. Lai man piedod, šis gan būs iedomīgi, bet ir lietas, uz kurām es pēc šiem divdesmit pieciem gadiem balstos, un neesmu drošs, vai mūsu mediju telpā ir kāds cilvēks, kurš (tieši profesionāli) tādai kondīcijai vispār būtu gatavs. [..]

Intervējot Domburu, nevar nepajautāt – kas notiek Latvijā?
Mēs kā valsts un kā sabiedrība esam interesantā posmā. Mums būtu jādomā daudz neparastāk, nekā to dara daži publiski muldoņas. Par to, kā tālāk veidosies kods ar mūsu demokrātiju un kultūru – kultūru nevis augstās mākslas, bet vārda visplašākajā nozīmē. Tā var būt arī ēšanas, arī braukšanas kultūra, tradīcijas, stils; arī attiecību kultūra un sāta kultūra, ja tā var teikt. Kas notiek ar nācijas iekšējo saprašanu – ko mēs klausāmies, uz ko skatāmies, uz ko reaģējam, ko noklusējam. Vērojot aizkulises attiecībās bizness – vara, redzot drausmīgo divkosību, starpību starp to, kas izskan publiski, un to, kā ir patiesībā…

Kas notiek politikā? Viņi paši zina, ko dara?
Viņi piedalās 24 stundu realitātes šovā, mēs skatāmies. Nav starpības – dejo ar Solvitu, dziedi koru karos vai garlaikojies ar Laimdotu. Šovs jau tas pats. Ir zināma smeldze, vērojot zirnekļu cīņas burkā, vispārējo provinciālismu, pseidoelitārismu. [..]

Teicāt, ka ilgi esat dzīvojis viens. Kāpēc jums nav ģimenes – pārāk augstas prasības pret pretējo dzimumu, ātri apnīk…?
Atbilde ir – es nezinu. Neesmu racionāli plānojis, kad vajadzētu precēties un ģenerēt pēcnācējus. Man, protams, ir gājis raibi. Dažādos laikos dzeltenā prese kaut ko ir noķērusi, kaut ko nav. Ir nāvīgi interesanta robežšķirtne, kā to spēli spēlēt un ko vispār nozīmē ģimene. Ģimene var būt, es atvainojos, pilnīgs sūds un «feiks», un tā var būt enerģētiski, sadzīviski un citādi lielisks veidojums. Pirmajā gadījumā ģimene ir antivērtība, kas tevi kropļo, bet tu turpini – jo tā ir pieņemts, jo tev bail, jo jāpierāda citiem. Beigās tas cilvēks vairs neaptver, cik ļoti ir sačakarēts. Viņš netiek ārā, māna sevi un apkārtējos, pilnīgs vājprāts!

Kā reaģējat, dzirdot: Domburs ir Narciss?
Man tik daudz stāstīts, cik iedomīgs un lecīgs esmu, ka vairs nereaģēju. Katram ir savs neiecietības sāpju slieksnis; kas vienam neiecietība, otram komunikācijas temps, asums.[..]

Jūs esat ideālists.
Esmu. Un lepojos ar to!

Lielākā daļa pilsoņu atkārto kaut kur saklausītu viedokli, nevis izzina un analizē paši.
Tur jau tas āķis! Es esmu ideālists, bet ne idiotisks ideālists. Runājot par inteliģenci (ar to saprotot domājošu vidi un dažādu nozaru eliti), tie varētu būt 20 tūkstoši, viens procents no diviem miljoniem – milzīga masa. Ja tā tiešām būtu, padomā, cik tas būtu daudz – domājoši, radoši, brīvi runājoši! Tādi, kuri lasa vairāk par kādu vienu štruntu, varbūt arī šādas intervijas, kaut ko paskatās, paklausās, varbūt dažādās valodās. Tas viens procents (ideālā versijā – divi trīs) varētu visu nokārtot. Bet man ir sajūta, ka patiesībā ir nulle, komats, nulle… procentu. Tās ir bēdas. Jo, kolīdz šīs daļas kļūst par maz, tā iniciatīvu un telpu pārņem visādi ārprāti, gan darbīgi, gan bezdarbīgi, gan gudri, viltīgi un nelietīgi, gan – un tas, kā zināms, ir vēl trakāk – idioti ar iniciatīvu.

Gan nosacītā tante, gan nosacītais inteliģences pārstāvis, visticamāk, teiks: ko tad es varu izdarīt, nav jēgas sākt…
Neatceros, kurš gudrais teicis, ka tu vienmēr vari skatīties divos virzienos – uz zvaigzni, kuru nekad nesasniegsi, un uz kalna galu, kuru principā vari sasniegt, lai tuvāk redzētu zvaigzni. Jā, skatoties zemāk, tu degunu apdauzīsi švakāk, bet nebūs arī vilkmes, vadmotīva, caur kuru iet. Tāpēc jāskatās uz zvaigzni, tad arī spēsi nonākt kalna galā.

Visu sarunu lasi janvāra LILIT.

Avots

One response to ““Lilit”: Plaša profila konsultants, disidents un diletants. Domburs

  1. Mani priecē, ka Domburs ir ideālists! Es domāju, ka esmu pesimists attiecībā uz gudriem,sakarīgiem cilvēkiem Latvijā, bet ne jau tik traki, ka tādu ir nulle,komats,nulle, kā izsakās Dombura kungs. Drusciņ jau ir, bet ne jau katrs runā, piedalās kādās diskusijās. Mazliet paskatījos Delfos Dombura sarunu ar Latkovski-nudien tie politiķi ir tik paredzami, kaut ko murmina par to-ko var teikt tautai, ko nē. Es sevi pieskaitu pie lasošajiem cilvēkiem, pēc iespējas kontaktēju ar tādiem pašiem, tā kā kāds procentiņš jau sanāks.

    Like

Vieta komentāram...

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s