Post scriptum pēc 4. maija republikas

01_2015_Viedoklis_Janis_Domburs_atverums-page-001 (1)«Pārlasīju Pāvila Rozīša Cepli,viss atgādināja mūsdienas, tikai «darbi» salīdzinājumā ar Cepļa mahinācijām ir ciniskāki un daudzveidīgāki. Vai 2014. gadā daudz kas ir mainījies?» Šis bija viens no zīmīgākajiem komentāriem, ko saņēmu pēc Jura Podnieka studijā tapušās, Antras Cilinskas režisētās dokumentālās filmas 4. maija republika, kuras scenārists ir šā raksta autors.
Kino ir par tautas, varas un naudas attiecībām, tiesiskuma un taisnīguma principiem. Dažiem pozitīvistiem šķiet, ka nevajag tiražēt negācijas, bet par kritisko domāšanu pārliecināt nav jēgas. Šo KLUBA sleju izmantošu dažām versijām par kopsakarībām 4. maija republikā (te jau bez pēdiņām – vairs ne par filmu, bet valsti) pēdējā gadsimta ceturksnī.

Gaidot Latvijas atjaunošanas 25. gadskārtu, viens no lielākajiem jautājumiem, manuprāt, ir par to, kas noticis ar 1990. gadā deklarēto, pārejot no sociālisma uz kapitālismu, no totalitārisma valsts uz demokrātiju.
Ļaunuma uzvarai nav vajadzīgs nekas vairāk kā labi cilvēki, kuri neko nedara, – tāda ir pirms vairākiem gadsimtiem tapusi gudrinieku atziņa. Varētu nedarīšanas vietā lietot arī citus vārdus: bezatbildīgi, nolaidīgi, liekulīgi vai tamlīdzīgi. Būtība nemainās.

4.maijā deklarētajā tautas varas republikā deviņdesmitajos gados partijas izveidojās ap dažām mazskaitlīgām grupām, grupējumiem, klubiem un līderiem, un tās finansēja nedaudzi lielie sponsori. Sekoja slēptā finansēšana, melnās kases un individuālie stipendiāti– kāda gan uz šā fona var būt politiskā kultūra?
4.maijā deklarētajā kapitālisma un privātīpašuma republikā par ietekmīgiem kapitālistiem privatizācijas rezultātā kļuva vairāki iepriekšminēto politekonomisko aprindu aktīvisti. «Vienīgais resurss, ko pārdot, bija vara,» – šo tiešo apsūdzību filmā, starp citu, pasaka neviens cits kā pašreizējais Valsts prezidents. Bet neviens no labajiem cilvēkiem, šķiet, to nespēj vai negrib dzirdēt.

Privatizācijas sertifikāti no īpašuma sadales taisnīguma garanta kļuva par līdzekli prihvatizācijai. Vairākos lielajos privatizācijas gadījumos priekšroka bija tā sauktajam vietējam kapitālam, taču tas nekļuva par pamatu spēcīgu koncernu tapšanai – vietējais kapitāls ir retums starp lielākajām privātfirmām, un atlikušo reputācija arī ir gana raiba. Ir palikuši neprivatizētie uzņēmumi, kuros kā ilggadēja tradīcija saglabājusies pārvaldības regulēšana atbilstoši partejiskai piederībai vai vismaz lojalitātei pret tiem, kas ir pie varas.

4.maijā deklarētā tiesiskuma ietvaros progress bijis vardarbīgo noziegumu – fiziskā krimināla– jomā, bet daudzas politekonomiskās lietas, kā teica toreizējais ģenerālprokurors, bijušas krimināli nesodāms noziegums. Afēras un netaisnības notikušas likumdevēju pieņemtu likumu ietvaros. Lielākas tiesas prāvas korupcijas jomā ir saskaitāmas uz roku pirkstiem, un arī tajās notiesāts pamatā «otrais ešelons». Visi pētījumi liecina, ka Latvijā ēnu ekonomikas un korupcijas apjomi Eiropas mērogā arvien ir kritiski. Publiski zināmie skandālu un kriminālprocesu gadījumi ilustrē aisberga redzamo daļu.

Vai tas viss ir pārmērīgs negatīvisms? Tikai patiesība.
Deviņdesmito gadu vidū Bankas Baltija bankrots pret valsts izmēriem bija bezprecedenta gadījums Eiropas mērogā. Tā iezīme bija varas pielaidīgās attiecības ar jaunajiem kapitālistiem.
Gadsimtu mijā politiskās un ekonomiskās varas koruptīvu saplūšanu kvalificēja par valsts nozagšanu, un Latvija atkal bija antilīdere – tobrīd ne tikai Austrumeiropas, bet arī visas bijušās PSRS mērogā.
Nākamajā desmitgadē bija burbulis un krīze, kas Latvijā aizsākās jau labu brīdi pirms globālās kataklizmas, lai kā dažiem varnešiem gribētos apgalvot pretējo. Punktu pielika vēl vienas varā labi ieredzētas bankas – Parex – bankrots. Sekoja vairāku gadu ilga krīze, kas bija visdziļākā Eiropā, vēlāk ar to konkurēja vien Grieķija, bet globālā mērogā līdzīga lejupslīde vispār atrodama tikai salīdzinājumā ar lielo depresiju ASV trīsdesmitajos gados un Argentīnā šā gadsimta sākumā.

Viens gadījums ir nejaušība, divi – likumsakarība, trīs – sistēma? Kas būs nākamais?
Manuprāt, šajos notikumos pie vainas nebija tikai tehnisks tiesiskais vai ekonomiskais menedžments, bet daudz dziļāka un fundamentālāka 4. maija republikas uzbūves deformācija, kas savā ziņā atbilst daudz lietotajai Zolitūdes Maxima līdzībai, – dubultmorāle, atbildības trūkums, deformācija ne vien likumu, bet tikumu izpratnē.

Vienojošais ir arī tas, ka vispirms laikus nesekoja ne problēmu atzīšana, pēc tam – kļūdu atzīšana, ne atbildības, nožēlas vai kā tamlīdzīga. Vainīgie allaž bija kāds cits – «tur, ārā».
Neatbalstu Latvijā vārda oligarhija lietošanu attiecībā tikai uz trim vai līdzīga skaita personāžiem. Runa ir par slāni, vidi, kas ir gana daudzskaitlīga, taču atbilstoša jēdzienam – nedaudzu vara. Var to saukt arī par eliti vai, precīzāk, elitēm, jo dažādās jomās tās atšķiras. Protams, visi nav pār vienu kārti metami. Personāži politiskajā, ekonomiskajā un citās varās vismaz daļēji mainās. Bet daudzi jaunie demonstrē strauju saprašanos ar vecajiem, ātri izveidojot sava veida alpīnistu sasaiti.

Pēc krīzes ne cēloņi, ne personāži nav pārvērtēti. Atbildības principos, šķiet, arvien dominē – «kas nav noķerts, tas nav zaglis» vai «es priekšnieks, tu – muļķis». Nez vai tam nav saistības ar to, ka partijas Latvijā arvien ir mazskaitlīgākas, bet pilsoņu neuzticēšanās partijām Eiropas mērogā – vislielākā. Kapitālisma rezultāts ir pārdesmit procentu valsts iedzīvotāju emigrācija un Latvijas vieta Eiropas pakaļgalā nabadzības un nevienlīdzības jomā. Komplektā ar augšminēto vietējā vai nacionālā kapitāla jautājumu tas pāraug par nacionālās pašapziņas problēmu.

Protams, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, pēc tam arī krīze piespieda mainīt spēles noteikumus. Taču pēc sākotnējā kapitāla uzkrāšanas un ietekmju pārdales cīņa ir par pozīciju noturēšanu. Deviņdesmitajos gados līdztekus notika dubultspēle, rūpējoties gan par valsts stratēģisko virzību, gan cīņām par ietekmi. Vai šobrīd, kad publiski skan vārdi par stratēģiskiem jautājumiem, mēs nedzīvojam paralēlās realitātēs?

Pārzinot informāciju no dažādiem avotiem, man nav pamata neticēt stāstiem, ka daudzos lielos valsts un pašvaldību pasūtījumos pēdējā desmitgadē koruptīvā daļa ir bijusi un ir ne mazāka kā iepriekšējā desmitgadē privatizācijas procesos.
Nav pamata neticēt stāstiem, ka dažās jomās politekonomisko varas jumtu loma ir kļuvusi vēl skarbāka – nu jau tie prasa tikt daļā. Tāpat kā daudzi reketieri mežonīgajos deviņdesmitajos. Tad jau vairs nevajag maksāt procentus, jo tie jau ir legalizēti.
Nav pamata neticēt stāstiem, ka pēc pasūtījuma var sakārtot dažādu policiju un valsts institūciju pārbaudes, procesus un rīcības pret konkurentiem, dažādi nepaklausīgajiem vai nevēlamajiem.

Protams, absurdi un naivi būtu domāt, ka te piedalās visi vai vairākums, ne tuvu tam. Taču organizētais mazākums šos procesus padara par pietiekami sistēmiskiem, lai vairākumam radītu iespaidu, ka viss ir gana labi, bet vienlaikus neļautu daudziem godīgā ceļā tikt uz priekšu vispār vai vismaz tik ātri, kā gribētu un varētu. Daļa ir vientiesīgi, cer un tic, cer un tic, atkal un atkal nevērtējot kritiskāk. Daļa saprotot pieņem vai samierinās, necīnoties par savām interesēm un tiesībām asāk, neprasot vairāk. Citi, varbūt līdz galam pat neaizdomājoties, izvēlas aizbraukt. Šie nu visi ir tie daudzie labie cilvēki.

Visjaunāko laiku vēsture ir fundaments, kas veido Latvijas šodienu un nākotni.
Ko darīt? Vispirms darīt, kad ir jādara, un nedarīt, kad nav jādara. Vairāk un atklātāk runāt par to, kas un kāpēc noticis, kādas ir sekas, kurš ko darījis? Par burkāniem un pātagām – racionālās, par vainu un sodu – tiesiskās un morālās kategorijās. No tā izriet arī jautājums par to, kurp ejam, lai atstātu pagātnē to un tos, kam tur jāpaliek, un lai 4. maija Latvijas Republika, pozitīvisma pārpilna, nenonāktu līdz nākamajam starpfinišam, kas jāsauc, ja ne par krīzi vai valsts nozagšanu, tad citā nesmukā vārdā, izcīnot kaunpilno pēdējo vietu Eiropā.

Publicēts žurnālā KLUBS.

One response to “Post scriptum pēc 4. maija republikas

  1. Cepli neesmu pārlasījusi. Ceplis šeptējās pa biznesu… Te jau vairākus gadu desmitus biznesa šeptes nosaka politikāņi….4. maijs būs jau nākamnedēl. Ah un oh. Jā, bija skaisti, briesmīgi, cerīgi, nežēlīgi… Tiek uzdots jautājums, vai tie, kas dzimuši pirms 25 gadiem, būtu tik drosmīgi un ietu uz barikādēm. Bet vai barikādniekiem, LPSR deputātiem, kas balsoja par neatkarīgu L-jas republiku, kāds prasa, vai viņi cīnījās par tādu neatkarīgu valsti? Tur tiem Saeimas gudrajiem tak prāta trūkst, viņi pat nevar pateikt, kāds ir L-jas mērķis…

    Like

Vieta komentāram...

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s