Vēlēšanu laika mazās piezīmes*

12. Saeimas vēlēšanas notika trīs gadus pēc tam, kopš pasludinātas krīzes beigas. Kāda ir mūsu atmiņas īsuma mērvienība, ja leijerkastes stilā griežas daudzi tie paši meldiņi, kas pirms trim gadiem?

* * *
Vai ir saprasti un novērsti cēloņi, kas noveda pie krīzes? Neesmu piekritējs uzskatam, ka krīze bija tikai kredītu burbulis, Parex un ASV finanšu klizmas cunami. Globālā trīce, protams, procesu veicināja. Taču tās bija tikai sekas. Mums bija pietiekami daudz pašmāju problēmu.
Liekulība un blatošana (te prasās bezgaldaudz skarbāki apzīmējumi) valsts un sabiedrības pārvaldē un pašpārvaldē. Kursu līdz nevienlīdzībai, ne(uz)ticībai un netaisnīgumam ilggadīgi bruģējusi grupveida politekonomiskā elite. Ar plašu tautas masu atbalstu. Nu leijerkastes griezēji ir tie paši, kuri dažādu laiku dažādos statusos bijuši šīs elites dalībnieki vai atbalstītāji. Viņi vienoti un saskaņoti diez ko nemēģina ne izpurināt pirmskrīzes piegriezuma kažokus, ne parakt dziļāk tēmu. Bet tautas masas arvien ēd to, ar ko tās baro.
Viens prātnieks nesen pasakas vārdiem labi pateica – trakākais, ja Sarkangalvīte ieiet mājiņā un nesaprot, ka vecmāmiņa ir vilks.

* * *
Vairākkārt priekšvēlēšanu kampaņu un diskusiju laikā par populārākajām partijām nācās nonākt pie jautājuma – vai te kāds arī cīnās ne tikai par savu vietu VARĀ, bet par maksimālu UZVARU vēlēšanā­s? Protams, nav jānonāk līdz absurdam un absolūti visiem vēlētājiem kā mērķauditorijai. Bet vai uz tradicionālā vēlētāju sadalījuma fona kāds centās nopietni un izvērsti cīnīties par tuvāko konkurentu vēlētāju? Tas arī rada diagnozi par politiskā laukuma sadalījumu un attīstības perspektīvu.

* * *
Par «Maskavas roku» runājot, neiziet no prāta viena ex-VDK (kuri, kā zināms, nemēdzo­t būt «ex») profesionāļa teiktais jau pirms laba laika – man ir savi cilvēki visās partijās. Neizvērsīšos detaļās par ietekmes aģentu tīmekļiem, kompartiju un tās dublieriem – komjaunatni. Vai pēc gadsimta ceturkšņa Latvijā tā ir vēsture? Nez vai…

* * *
Katrās vēlēšanās loka vārdu «nacionāls». Katrreiz visskaļāk skan etniskās notis par latviešiem un krieviem, par valodu. Un vēl par ģeopolitiskām lietām. Citam nacionālajam, kam būtu jābūt valsti visaptverošam, pāršļūc pāri, un tas paliek kā nedzīvs vai neiedzīvināts, vai leijerkastes meldiņā diskreditēts.
Nacionālais attīstības plāns ir papīrs, kuru darbs vēlēšanu laikā spieda pārlasīt vairākkārt. Pirms tam, pirms pāris gadiem, šur tur iznāca piedalīties tā it kā apspriešanā. Tagad to piesauc kā aktuālāko valsts attīstības pamatdokumentu (ja neskaita Satversmes preambulu, protams). Tas sludina izrāvienu. Bet patiesībā tur nav ne izrāviena, ne analīzes par to, kur iebridām un no kurienes tagad jāizraujas. Un vispār vēlēšanu kontekstā tas ir pavecs plāns, uz kura fona mēģina solīt jaunu politiku. Kas vēl vairāk vajadzīgs falšumam jeb imitācijai?

* * *
Nodrāzta ir vaimanoloģija par inteliģences lomu, par intelektuāļiem un tamlīdzīgi. Priekšvēlēšanu laika skaļākais publiskais aicinājums (ja neskaita daudzbalsīgo «jābalso par drošību = nebalsot nozīmē balsot par Saskaņu = balsot par nedrošību vai neatkarības zaudēšanu» vai Māras Zālītes veltījumu Raimondam Paulam paklusēt) bija dažādu radošu ļaužu aicinājums Merkelei atbalstīt NATO karabāzes Latvijā.
Pat neiztirzājot šā aicinājuma starptautiski tiesisko un militāro būtību, man likās, ka intelektuālisma jēga ir ideju ģenerēšana un virzīšana. Vai karabāzes ir augsts ideju lidojums? Var jau būt, ka Dzejas dienās bija kaut kas, ko palaidu garām un kam masu apziņošanas līdzekļi neveltīja gana daudz uzmanības. Bet karabāzu atbalsta vietā gribētos sagaidīt kādu citas trajektorijas domas lidojumu…

* * *
Starp citu, vienā likumā ļoti gaumīgi ir noformulēts: «Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.»
Šoreiz kā reti kad pirms vēlēšanām daudz runāja par drošību. Cik daudz izrunāja?
Kvantitāte negarantē ­kvalitāti.

* * *
Paštīksmināšanās, atsaucoties uz dažu pēckrīzes gadu makroekonomisko rādītāju skaitļiem, vēl šoruden nebija pārslimota. Jāatceras gan, ka pirms tiem dažiem gadiem daži skarbi ironizēja, ka pēc tik liela kritiena pat līķis atleks no asfalta un uzrādīs augšupeju…
Pavasarī ekspremjers Dom­bura studijā rēķināja, cik gados dzīves līmenī sasniegsim Eiropas vidusmēru. Uz vēlēšanām šādu vadmotīvu saukļos vairs nemanīja. Lai būtu tā Eiropu apsteidzošā un sasniedzošā izaugsme, vajag idejas. Arī politikā. Bet tur dominējošā priekšvēlēšanu pārnozaru pseidoideja bija – vajag vairāk naudas.

* * *
Sešu partiju/apvienību, kas pretendēja uz iekļūšanu Saeimā, trīs premjera kandidāti nekandidēja vēlēšanās – tāda bija priekšvēlēšanu diskusiju realitāte. Vai tā nav gan politiska, gan cilvēciska bezatbildība, ja ne liekulība? Ko te vairs spriest par plusiem vai mīnusiem biļetenos, par demokrātijas pamatprincipiem, par politisko atbildību…

* * *
Labklājība valstī neaptver lielāko iedzī­votāju daļu. Ekonomikas lielākā daļa valstī ir privātajā sektorā. Gan nepārtikusī sabiedrība, gan privātbiznesā strādājošie kopumā ir vairākums. Bet tam nav sakara ar partejiskā atbalsta sadalījumu.
Viens Latvijā pazīstams procesu komentētājs reiz teica – labi organizēts mazākums pārvalda neorganizētu vairākumu.
Partijas un biznesa elite ir šā mazākuma pamats. Ne bez mežonīgā kapitālisma, «uzmetēju», «smērētāju» un «shēmotāju» vēstures un mantojuma.
Dažbrīd šķiet, ka saruna par pastāvīgām attiecībām starp šīm divām pasaulēm tā īsti vēl nemaz nav sākusies. Bet tieši no tā, ne jau no vēlēšanām veidojas valsts.

* * *
Sudraba nelido privātos avioreisos, nemelo un nav saistīta ar Kremļa politikas īstenotājie­m.
Lembergs nav bijis labuma guvējs prihvatizācijas ofšoros, un ZZS vispār nekad ne premjeri, ne šā amata kandidāti nav pieķerti melos.
Ušakova partija sadarbojas ar Vienoto Krieviju tikai un vienīgi atbilstoši Latvijas interesēm.
Zaķis, Dombrovskis un Vējo­nis ar Citadeles pircēju pārstāvi kopā atpūsties uz Gruziju devās nejauši. Arī valdības lēmumi par Hipotēku un zemes banku nebija saistīti ar Vienotības ekspremjera ģimenes biznesu.
Brokai, Naudiņam, Urba­no­vičam un Elksniņam pielaides valsts noslēpumiem neatteica par melošanu, blēdībām un šaubīgiem sakariem, ne Nacionālā apvienība, ne Saskaņa tā nedara.
Brīvas iespējas domāt, kurš no šiem apgalvojumiem ir tuvāks patiesībai. Ja ir.
Brīvas iespējas domāt, kas notiek ar principiem un morāli Latvijas politikā.

* * *
Kāds mans draugs reiz formulēja lielisku domu graudu – vai nu tu esi zirgā, vai esi zirgs. Pirms vēlēšanām radās asociācijas ar vēlētāju un kandidātu lomu spēlēm. Cits motīvs ir lomu rotaļas starp lūzerismu un līderismu. Ja grib sasniegt otro tikai tāpēc, lai, bēgot no pirmā, izvairītos no kaut kā (no kā tieši – pēc katra spēju un vainas pakāpes) vai kompensētu kaut ko, tad iznāk falšais līderisms. Bet, lai noteiktu diagnozi «karalis ir kails», tomēr nepietiek tikai ar Artusu Kaimiņu. Vajag vēl gana daudzus citus, kaut mazākus, bet īstākus līderus. Arī nepolitiskus un nepartejiskus. Arī pēc un starp vēlēšanām. Katru dienu.

* – Nepretendēju uz Kārļa Skalbes darba nosaukuma zagšanu vai atdarināšanu. Taču šābrīža domu satura un formas kombinācijai neatrodas nekas labāks par šo vispārzināmo formulējumu.

 Publicēts žurnālā KLUBS.

11_2014_Viedoklis_Janis_Domburs_atverums-page-001

Vieta komentāram...

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s