Dombura dainas

Žurnālists Jānis Domburs lieliski pārzina politiskos procesus valstī, un ar viņa izpētīto pietiktu kādam pabiezam Dombura dainu sējumam. Ass, tiešs, arī pašironisks un, paldies Dievam, ar savām vājībām.

– Acīmredzami esi kļuvis mierīgāks. Tomēr, šķiet, ka lielāks pieprasījums ir pēc tā asā Dombura. Tevi gaidīja atgriežamies tieši tādu.

– Jā, taisnība par 120 procentiem.

– Tātad tu apzināti gāji uz mierīgāku tēlu.

– Jautājums – kāpēc? Gribētos domāt, ka esmu kļuvis gudrāks. Nav problēmu, prasti runājot, izdrāzt vēl 100 reizes 100 cilvēkus. Un? Ko tālāk? Neredzu tam jēgu. Man nepatīk medijus salīdzināt ar dzīvnieku, bet, līdzībās runājot, tas varētu būt stulbs lops, bedovijs sargsuns, kas metas visiem kājās. Un var būt tāds vieds, lēnīgs dzīvnieks, kas ar acīm seko līdzi 100 garāmgājējiem un saprot, kur, kad, ko vajag, ja vispār vajag, – glābt bērnu, sirmgalvi, nevis meklēt 100 zagļus, no kuriem 99 vispār neinteresējas par īpašumu, kurā viņi atrodas. Var mesties ar zobeniem virsū un teikt – duelējamies! Bet man šķiet, ka arī citās toņkārtās tas skarbums var būt tāds pats.

Diemžēl laiks, kad teorētiski varēja atmaskot visus, ir pagājis. Es redzu, ka tie slāņi ir daudz komplicētāki. Daudz ko vairs nekad nevarēs atmaskot, tiesiski nevarēs izvērtēt. Tāpēc jāatgriežas pie jautājuma, uz kāda valsts fundamenta mēs atrodamies. Vai šī situācija ar demokrātiju, šādām partijām, naudas, varas, elitu struktūru ir tas, ko gribējām? Vai tirgus ekonomika, kas izveidojusies uz ļoti netaisnīgas, bet likumīgi noformētas privatizācijas bāzes, ar akūti smagu sabiedrības noslāņošanos, kas veicina daudzas sociālās problēmas, ir tā ekonomika, ko gribējām uzbūvēt, un vai mediju struktūra, kad mediji pieder tiem, kam pieder, un patēriņš ir tāds, kāds ir, ir vārda brīvība? Man ir pamats teikt, ka uz visiem šiem jautājumiem varbūt nav jāatbild ar jā. Par to nevar runāt karojošā formā. Es negribu pazaudēt uzstādījumu, par ko iepriekš runāju, pat ja man teiks, ka esmu idiots un vajadzīgs kas cits. Bet par formu piekrītu. Iespējams, to vajag jestrāku. Kad žurnāls iznāks, skarbums droši vien būs lielāks.

Bet, ja atritinām atsevišķus jaunā raidījuma fragmentus, tā jau nebija, ka es pret visiem biju mīļš un ar puķītēm. Dažiem ar tām puķītēm nācās iedot pa ģīmi. Bet ne katrā raidījumā un ne pašmērķīgi. Uzaicināju Dombrovski un Kalvīti. Man likās – jādod iespēja, veči, jūs abi kopā vadījāt valsti astoņus gadus. Parunājāmies. Bet tas, ko viņi nesa, lai viņi man piedod, bija bulšits.

– Studijas iekārtojums drīzāk rada omulības sajūtu. Un pirmais, kurš studijā izgāzās kā mājas dīvānā, bija Uldis Tīrons. No viņa sagaidīji to, ko gribēji?

– Pirmkārt, ir ļoti dažādi viedokļi, kurš izgāzās, kurš ne. Otr­kār­t, man nav neviena cilvēka, no kura es gribu kaut ko dabūt. Varat ticēt, varat ne. Tieši nevien­a.

– No diskusijas tur nebija nekā, viņš tikai emocionāli apsaukājās. Toties tviteris vārījās.

– Savulaik, sākot raidījumu Kas notiek Latvijā?, bija otrādi – man pašmērķīgi bija skaidrs, ka ir jātaisa kaut kādas atrakcijas, huligānisms, lai piesaistītu uzmanību. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc šopavasar nemēģināju pārcensties ar atrakciju, jo man likās, ka nav jēgas otrreiz kāpt tajā pašā vannā un mīcīties pa tiem pašiem dubļiem. Ļoti bieži ir nepieciešama provocējoša forma, lai kāds pievērstu uzmanību. Satversmes preambula vispār ir garlaicīgākais topiks, kāds vien redzēts. Un es varu pateikt paldies Tīronam – pateicoties viņam, raidījumam bija tāda uzmanība. Latvijā šādu formu, iespējams, vajag tūkstoš reižu vairāk, lai daudz kam pievērstu uzmanību.

– Ja runā par iepļaukāšanu ar puķītēm, domāji pārraidi, kurā piedalījās Sudraba un Kūtris? Viņus stūrī dzini mērķtiecīgāk.

– Droši vien, bet nedomāju, ka tur bija viens stūris. Runa bija par to, ka proporcionāli tām ambīcijā­m, ar kādām tu izvirzi pretenzijas, tev jāspēj turēt atpakaļtests. Tas, kas mani aizķēra, bija Kārlis Skalbe. Beigās lasīju pasaku, bet es neuzdzinu viņus kokā. Ja būtu prasījis, ar ko pasaka beidzas, tas koks būtu stipri augstāks. Tā bija pilnīgi normāla žurnālista reakcija uz to, ka no rīta izlasīju Sudrabas runu kongresā un tajā bija citēts Skalbe. Akurāt tādā patosa stilā. Ko es izdarīju? Pilnīgi godīgi varu pateikt – izcēlu mājās, paldies mammai, visus iespējamos Skalbes darbus, jo viņš man ir mīļš. Esmu lasījis viņa runas Saeimā, tās patiešām ir interesantas. Viņš bija tajā intelektuāli sabiedriski politiskajā nišā, kura šobrīd ir akūti tukša. Man nepatīk, ka cilvēki piesprauž šādas lietas, kuras patiesībā simbolizē daudz ko vairāk. Vismaz man. Tāpēc diemžēl nācās nonākt līdz atrakcijai.

– Bija jūtams, ka tevi tas personiski aizskāra.

– Bet visa mana žurnālistika ir personiska. Visus 24 gadus, un nekad neesmu no tā kaunējies. Esmu priecīgs, ka sāku Atmodā, bija maza epizode pie Cīruļa Jaunatnē, tad Brīvajā Eiropā. Tā nebija tā sterilā žurnālistika, ar kādu atnāca Bonnier Dienā. Ja esi dzīvojis demokrātijā un tev uzliek to sterilo rāmi – te viedokļi, te viss pārējais, varbūt… Bet pēc tam vienalga aizgāja nesmuki, vienpusēji, kaut vai tajā pašā Lemberga un Šķēles asī. Ja es būtu tur sācis, būtu kaut ko neatgriezeniski pazaudējis.

– Kad sāki, tev bija baigā akna. 18 gados parasti gribas domāt par meitenēm, uzpīpēt, iedzert, bet tu mērķtiecīgi no rīta sēdēji Atmodā un strādāji.

– Mēs Atmodā tā esam iedzēruši, ka maz neliekas. Daži to zina. Tas, kas mani uztrenēja, bija piecgade basketbolā. Es sāku ļoti vēlu – 14 gados, kad visi jau bija x gadus izpildījušies, bet man bija viņi jāķer rokā, jātiek komandā, piecniekā. Priekšā bija Uvis Helmanis, Galvanovskis, Šneps. Tur nebija pretī švaku pasažieru. Bija individuālie treniņi, un tas īstenībā diezgan izdzina. Kas ielika to krampi, grūti pateikt. Varbūt tas nebija krampis, bet ļoti liela aizrautība. Skatos pierakstus – divreiz dienā treniņi, brauciens, brauciens…

– Ja basketbolā dzinies visiem pakaļ, tad žurnālistikā skrēji pa priekšu.

– Nē, domāju, ka arī skrēju pakaļ.

– Tu ātri izrāvies. Varbūt žurnālistika bija kompensācija par nerealizēto sportā?

– Varbūt. Bet man nav vienas atbildes. Ja tu izej laukumā, ko citu darīsi? Ir jāapliecinās.

– Tātad daudz ko no tā, kas noticis 90. gados, vairs nevarēs atmaskot, tiesiski pierādīt. Cik lielu daļu tev tomēr ir izdevies apzināt, noklāt? Pusi?

– Pusi no vispārējā apjoma? (Iespurdzas.) Mēs visi kopā grupā esam atmaskojuši tikai kādus piecus procentus, bet no tiem mani – varbūt kādi pāris procenti. Pat ja no tās slēptās zonas ir izvilktas kādas epizodes, tad kurā mirklī mēs to novērtējam kā atmaskojumu? Latvijā ir tā skaistā situācija, par ko apzinīgākā­s valstīs būtu notikusi morālā tiesa, bet mums – ai, nu viņš tāds smuks izskatās, pārliecinoši runā. Lai tik rullē tālāk. Skaidrs, ka Latvijā vairs nekas nenotiks kā deviņdesmitajos. Bet tas cilvēku, kapitāla, tradīciju, sakaru fundaments nāk no tiem gadiem. Un daudz kas no tā vēl ir. Tā jēga – izdarīt jebko, lai novērstu recidīvu. Es uzskatu, ka rafinētākas, elegantākas, ar cimdiem, apkaklītēm un visu pārējo, ne tik rupjas un bezkaunīgas recidīva iezīmes sēž kā tāds neaktīvs vēzītis. Un mani tas vēzītis ļoti uztrauc. Tāpēc nepavisam nejūtos tā, ka būtu kaut ko baigi izdarījis.

– Vai ir bijis tā, ka studijā gribas kādam iesist pa seju?

– Es tā pa īstam dzīvē neesmu kāvies. Tie lielie cilvēki esot labsirdīgi. Laukumā esmu daudzkārt spēlējis salīdzinoši rupji, bet tā bija laukuma rupjība. Tā, ka man kādam raidījuma laikā gribētos fiziski pieskarties, nē.

– Pat radikālim Girsam?

– Nē, nē, Die’s pasarg! Viņš tajā kandidātu sarakstā nebūtu pat tuvu. Te man ir cita sajūta. Ja tajā raidījumā kāds bija pelnījis pa ausīm un citu vietu, tā bija otra puse. Mums ir varonīga partija, kuras politiķi atbild par integrā­ciju gan izpildvaras – Kultūras ministrijas, gan Saeimas komisijas līmenī. Es kā žurnālists skatos tā – fonā Krievija–Ukraina, visi cepas, cīnās, publiskā telpa pilna stāstiem par krivcovām, girsiem. Manā pilsoniskajā uztverē partijas politiķiem, kuri atbild par integrācijas jomu ar saviem amatiem, jebkurā diennakts laikā vajadzētu būt gataviem atbildēt. Varat minēt trīs reizes, cik ļoti viņiem bija ne pienākums, bet vēlēšanās – jo tā viņi pasniedz savu statusu – atnākt uz raidījumu. Žurnālistam ir jāzvana partijas vadībai un jāsaka – jūsu ministrs, kurš atbild par konkrēto topiku, atsakās nākt. Tas ir kā? Tie ir 90. gadi po ponjatijam. Pēc tam jau atnāca, performēja, bet kas notika pirms tam? Man nepatika.

Ja Girss studijā būtu taisījis provokācijas, man būtu jāmet ar kādiem priekšmetiem. Bet viņš to nedarīja. Savulaik ļoti senā raidījumā bija viens radikālis un viens no Drošības policijas vadītājiem. Vienā studijā! Viņi paši teica – mēs neticam, ka tas noticis. Demokrātijas līmenis toreiz bija augstāks. Ir nākuši specdienestu vadītāji – Kamaldiņš, Kažociņš. Bet tagad ir viens drošības onkulis, kurš atsakās. Acīmredzot mūsu valstī drošības problēmas neeksistē.

– Domā Jāni Maizīti?

– Bez šaubām. Līdz ar to sišana pa seju pārnestā nozīmē vairāk attiecas uz to, kas notiek pirms raidījuma. Tas man rada daudz lielākas skumjas, līdzīgi kā mūsu nevalstiskais sektors – mēs par to nerunāsim; ja runāsim, kas tad būs?

– Vai neesi sevi pieķēris pie domas – stop, man nav interesanti.

– Kurš teica, ka man pirms tam bija interesanti? Neaprēķināmi milzīgs procents no tā, ko esmu darījis Kas notiek Latvijā? un pirms tam, man bija neinteresants. Bet tas skaistums ir ieinteresēties par lietām, padarīt tās par tādu kino, detektīvu, kas tevi pašu aizrauj. Ja tagad būtu jāatbild, vai mani interesē pasažieru vilcieni, tad jāatbild – nu neinteresē tieši nemaz. Bet pēc nedēļas, mēneša man tie interesēs tā, kā nekas cits dzīvē. Ražotāju ģeogrāfija, tehniskās īpatnības, temperatūras pielāgojamība.

Treniņā mest 100 sodus vai skriet krosus pāri šķēršļiem – nu kas tur interesants? Nekas. Bet ir viena lieta, kas tiešām man ir interesanta – tā ir valsts.

– Prieks dzirdēt.

– Bija šaubas?

– Nē, bet cerams, arī tev riebjas teiciens – es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti.

– Nē, man neriebjas. Es saprotu to domu, attieksmi, kāda ielikta pret kādu pārvaldes struktūru vai eliti. Valsts – tā ir nenormāla, neticama opcija. Protams, ja es nebūtu 90. gados tajā šļurā iekšā kā žurnālists, tas bacilis nebūtu izveidojies. Tāpēc es skatos uz to žurnālistisko vilni, kurš ir jau desmit gadus, pieredzējis, bet viņi pat nav iespringuši mēģināt, iedziļināties, kāpēc viss ir izveidojies tā, kā izveidojies.

– Šajos gandrīz trijos gados ir bijis kāds raidījums, par kuru tu teiktu – Wow?

– Es maz, ļoti maz skatījos.

– Ko tu domā par raidījumu
1:1? Un Sastrēgumstunda?

– Droši vien, ka pareizā atbilde ir – nekomentēšu. Jo man ar LTV vēl nav pabeigta tiesvedība.

– Bet vai tajos gados, kad pats nebiji TV, īstenoji savas iece­res? Tev bija milzīgi liels saraksts ar grāmatām, kas jāizlasa.

– Nerealizēju.

– Filmām, kas jānoskatās.

– Nerealizēju.

– Vietām, kur aizbraukt.

– Mazliet.

– Redz, kā ir – dod cilvēkam laiku, bet…

– Tas laiks tika aizpildīts ar citām lietām. Fizioloģiski es pēc pusgada pārstāju sajust, ka trešdiena ir pēc x dienām, vienkārši tāds pulkstenis bija iedzīts iekšā. Un tagad līdzīgi ir ar pirmdienu.

Beidzot man bija laiks domāt. Tu lēnāk ar kaut ko sarunājies, garāk satiecies. Distancējies no ikdienas. Bet man bija viens cits projekts.

– Runā par dokumentālo filmu 4. maija republika?

– Jā, ja mums nepārskries…

– Melns kaķis.

– Jā, ļoti daudz kaķu ir ceļa malās, bars ar kaut kādiem dzīvniekiem, visi vienu ķepu pacēluši. Ja viņi nesāks staigāt, pirms vēlēšanām būsim to filmu pabeiguši.

– Pirms gadiem teici: «Man patīk 4. varas partija. Jei bogu.» Šobrīd šī partija ir spēcīgāka LTV vai MTG grupā, kam pieder TV3, LNT un citi kanāli?

– Nav tās nekur. Kura gada citāts tas bija?

– 2002. gada.

– Vairāki draugi man ir jautājuši – Janka, vai mēs pareizi saprotam, kas ir sabiedriskā televīzija un kas ir komerckanāls? Domāju, ka neviens tā līdz galam nav izsāpējis, kas ir sabiedriskā medija sūtība, būtība, jēga, šeit, šajā valstī un konkrētā situācijā.

Ja runā par MTG, tad tas būs liels izaicinājums, pārbaudījums gan viņiem, gan visai Latvijas sabiedrībai. Kas notiks ar šo mediju koncentrāciju, kādi būs plusi un mīnusi?

Salīdzināt ir grūti, jo abas televīzijas spēlē ļoti dažādas sporta spēles. Bet kopējais stāsts ir slikts. Tā ir problēma. Masas, kas aizgājušas no žurnālistikas, ir milzīgas, pēctecība riktīgi nokauta. Redakciju resurss, kas orientēts uz nopietnu pētīšanu, gandrīz nekāds. Bet nav jau arī otras puses atbalsta. Nav sabiedrības, kas nēsātos ar failiem, lai izstāstītu redakcijām patiesību. Nav sabiedrības, kas blogo, veido publikācijas internetā, ar kurām tālāk varētu strādāt žurnālistika.

Žurnālistika, manuprāt, ir kļuvusi bīstami sadzīviski komunāla. Vieniem reitings vajadzīgs, lai atskaitītos, citiem – lai pirktu, lai būtu klikšķi, bet visiem kopā – notiek debilizācija grupā. Un ceturtajiem ir Domburs, kurš vajadzīgs asāks un skaļāks. Kā Holivudā – vispirms mēs vienkārši slepkavojam, tad slepkavojam drusku asiņaināk, tad ar lielāku atvēzienu. To var darīt, bet galvenais – nepazaudēt stāstu. Vai arī pārnest to tajā līmenī, kā spējis Tarantīno. 80 līķi filmā Džango, kas ir elegants mākslas darbs, nepavājina filmas vēstījum­u.

Mediju jomā tās 2002. gadā pieminētās partijas vairs nav. Ir kaut kādi veidojumi, kuri nodarbojas paši ar sevi, cits ar citu. Un mēģina apkalpot procesu šodien, vakar, rīt. Tāpēc ne tikai satura izvēles, bet arī jautājuma uzstādījuma līmenī es to saucu par komunālu. Tas ir ļoti šaurs.

Ir slikts stils piesaukt krievus, bet viņi pat savās vienvirziena sarunās runā par elitēm, to attiecībām. Parādi, kurš pēdējā gada laikā latviešu medijos kvalitatīvi runājis par elitēm! Nepazīstu šādu cilvēku. Bet saruna par elitēm šobrīd ir īstā, lai saprastu, kāpēc Latvijā ir sistēmiskas problēma­s.

Izlasīju interviju ar Grigoriju Guseļņikovu Rīgas Laikā. Viņš kā finansists ar baņķiera piesardzību vērtē lietas. Arī Putinu, viņa klanu. Tas, kas man nepatika – neviens to neapsprieda nevienā medijā. Bet tas ir džeks, kurš Latvijā nopircis pirmā desmitnieka banku, kurai te ir 100 norēķina centri. Džeks, kurš pretendēja arī uz Citadeli, bet tika noairēts. Džeks, kurš nav proputinisks un kura attiecības ar Navaļņiju ir desmit reižu vairāk vērā ņemamas. Bet nevienu tas neinteresē. Ja viņš būtu pateicis, piedošanu, ka Putins ir pim…, visi to būtu nopublicējuši.

– Ko tu lasi?

– Es ķerstos, tikko saņēmos un sāku lasīt Duginu. Rekomendēju. Nenormāli interesants džeks, kurš radījis sludināšanas virzienu – jaunā eiroāziskā domāšana. Rietumu komentētāji atzīmē, ka viņš ir to uzvārdu vidū, kuri ilustrē jaunā Krievijas impērisma ideoloģiju, lai saprastu, uz kurieni tas iet.

No žurnālistikas pieejas viedokļa es skatos Ričardu Kvestu. Viņš ir interesants no formas un satura viedokļa. Un viņš nešķaidās ar zobenu, bet tāpēc jautājumu uzstādījums nav maigāks.

– Vai tava absolūtā dzirde palīdz veidot diskusijas?

– Nevaru atbildēt. Lai gan daži operatori ir teikuši, ka nesaprotot, kā esmu sadzirdējis, ka tur ceturtais ir par kaut ko ieklepojies.

– Pirms katra raidījuma stress kā aktieriem joprojām ir?

– Protams. Par aktieriem nezinu, bet man ir.

– Nesen Rīgas Laikā bija ļoti interesanta intervija ar neiro­zinātnieku Džeimsu Falonu. Viņš runāja par impulsīviem cilvēkiem, kuriem viss pie pakaļas, – viņus neuztrauc, vai tas, ko viņi dara, ir labi vai slikti. Turklāt viņiem nepieciešams daudz serotonīna, lai pabarotu labsajūtas sistēmu. Ja normāls cilvēks var gūt baudu, lasot labu grāmatu vai vērojot saulrietu, tad impulsīvajam jābrauc uz Lasvegasu, jāpārguļ ar prostitūtām, jāšņauc kokaīns. Uz kuriem tu sliecies – uz normālajiem jeb impulsīvajiem? Pastāsti par savu labsajūtu…

– Ļoti labi, man patīk šī pasāža, būs jāizlasa raksts. Domājot par šīm lietām, gribas, lai skolā atjaunotu eksaktos priekšmetus lielākā apjomā. Otrkārt, minētais Falons droši vien nav saskāries ar postsovjetisma cilvēkiem. Jo viņu baudas nervi ir bišķiņ atšķirīgi. Es arī zināmā mērā esmu postsovjetisma cilvēks. Bet par savas labsajūtas formulu nevarēšu pastāstīt. Jo katrā gadījumā tā ir cita. Tā var svārstīties no gandarījuma līdz dzēruma sajūtai. Respektīvi, sākot no nodarbēm, kam nav nekāda sakara ar intelektu, un beidzot ar tām gudrajām lietām. Bet tā jau, šķiet, ir jebkuram cilvēkam. Tas pat būtu briesmīgi, ja cilvēkam būtu tikai viena labsajūtas formula. Tomēr, ja man būtu tik daudz naudas, lai izmantotu visas jautājumā apskatītās iespē­ja­­s… Skaisti saulrieti tūkstoš dažādās pasaules vietās, kāpēc ne?! Kokaīnu neesmu šņaucis un Lasvegasā neesmu bijis, tā ka par šo daļu nevarēšu atbildēt. Nezinu. Nepārzinu šī neirozinātnieka pētījumus. Varbūt viņš ir vienkārši daiļdirsējs.

– Vai tev ir bail no vecuma?

– Bail nav, nē. Man varbūt ir drusku bail, ka kaut ko no visa tā, kas jāizdara, varu nepagūt. Vai gluži otrādi – bail nonākt tādā stadijā, kad tava rosīšanās jau kļūst smieklīga. Bet to sākšu apspriest pēc kādiem divdesmit gadiem. Savos četrdesmit divos vēl īsti vecuma jēdzienu neapskatu. Protams, Useins Bolts 42 gados vairs nevarēs izpildīt to, ko tagad, arī es droši vien vairs nevaru izpildīt kaut kādas lietas, ko kādreiz.

– Kādas priekšrocības tu redzi savam vecumam?

– Atkal nevaru atbildēt. No vienas puses, esmu daudz kam izmalies cauri un kaut kādu pieredzi sakrājis intensīvāk nekā citi. No otras puses, neesmu piedzīvojis daudz ko no tā, ko citi piedzīvojuši līdz šādam vecumam.

Kad pārrauj Ahilleja cīpslu, saproti, ka tas saistīts arī ar personas kodu. Tas notika basītī, turklāt bez kādām baigi asām kustībām. Skaidrs, ka nepatīk, ja nevari vairs nodarboties ar pilnīgi visām aktivitātēm.

– Vai tu negribētu tā iemīlēties, ka emocijas iet pa gaisu un prāts atslēdzas?

– Mēģinājums jautāt ir pareizs, bet es par šo tēmu nerunāju.

– Tagad tik modernos antidepresantus arī esi lietojis?

– Tāda informācija taču ir privāto datu aizsardzības sfērā. Vai tad ne?

– Droši vien. Vienkārši gribējās pajautāt, vai tevi nekad nav pārņēmusi depresija.

– Nē, nu skaidrs, ka, aizejot vai pat arī neaizejot uz krogu, bet vienkārši tusējot ar cilvēkiem – gan sava, gan pretējā dzimuma, kas ir pavisam cita paaudze, iedomājies par vecumu. Tas tā vienkārši ir. Ja atskatos uz to, ko visādos vecumos esmu darījis, nevarētu teikt, ka tas ir bijis nepiepildīts laiks – gan darbu, gan nedarbu ziņā. Turklāt nedarbs jau nav tikai tāds slikts notikums.

– No kā tu baidies?

– Cilvēki, kas nebaidās, ir pilnīgi idioti. No kā es baidos? Baidos nomirt sāpīgā nāvē… Jebkurš taču baidās no sāpēm vai arī no indīgas čūskas kodiena. Tāpat negribu, lai notiek kaut kas nepatīkams ar man tuviem cilvēkiem. Pavisam noteikti nebaidos no zemes bojāejas atomsprādzienā. Ja tā zeme ies gaisā, tad ies, kas tur ko lieki baidīties.

Kaut kā man negribas aiziet pa ceļu, kas ir nepareizs paša uztverē. Ja sāktu šķist, ka velti esmu iztērējis laiku, cilvēkiem uz ausīm kaut kādus makaronus sakabināji­s… Tas būtu falši, neadekvāti, bezjēdzīgi. Taču nav tā, ka trīcu un drebu un no rīta pamostos jau nosvīdis no bailēm.

– Esi aizdomājies par to, ka katram izteiktajam vārdam un spriedumam ir sekas – tas ne tikai aiziet tālāk, bet arī atsaucas uz tevi pašu?

– Protams. Ēters tiek piesārņots vājprātīgi. Jo viegli taču ir kaut ko pamuldēt muldēšanas pēc.

– Reiz režisors Oļģerts Kro­ders atzinās, ka televīziju skatās reti, bet Dombura raidījumu gan noskatās. Cik tev svarīgi, ka liela mēroga cilvēks pēc raidījuma piezvana un pasaka, ka viņam paticis?

– Ļoti svarīgi. Bet, runājot par personībām, tas ir pilnīgi mistisks kino. Dzīvē notiek tik nereālas lietas! Varbūt tāpēc esmu pret stingru dzīves saplānošanu. Jo 80. gados salikās tā, ka sagāju kopā ar cilvēkiem, kas mani aizveda līdz Pērkonam, un es klausījos šo grupu un dziesmas ar Melgalva (dzejnieks Māris Melgalvs – aut.) vārdiem. Paiet kaut kādi piecpadsmit gadi, tu to Melgalvu pazīsti, un tad palīdzi izdot viņa pēdējo dzejoļu krājumu. Tu domā un nesaproti, kā tas notiek. Un nemaz nav tā, ka speciāli esi viņu meklējis, lai iepazītos. Drīzāk tas ir noticis tik nejauši un tajā pašā laikā – tā tam bija jānotiek… Vairākkārt pie viņa biju ciemos, tas bija interesants laiks.

Bet ar Kroderu bija tā – pirms kādiem piecpadsmit gadiem kādu Krodera interviju ar visām savām atzīmēm piespraudu pie sienas. Man nebija ne prātā, ka jebkad dzīvē komunicēšu, kaut arī tikai telefoniski. Mēs tā arī dzīvē neka­d nesatikāmies, bet sazvanījušie­s esam vairākkārt. Un man ļoti patika tā viņa veselīgā ironija – viņš mēdza teikt – «Labi, ka vēl neesmu tajā stadijā, kad zvanu uz Latvijas Radio 1.» Man bija ļoti svarīgs viņa viedoklis.

Ja 90. gados, pat 2000. gada sākumā, jaunāks un stulbāks būdams, vēl klusēju par visām tām smalkajām prezentācijām un reprezentācijām, tad tagad esmu distancējies no tā visa. Man negribas būt kaut kādas elites sastāvdaļai, kurai, tusējot kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem, vienā mirklī aizkrīt ciet širmis.

Kaut kad aizeju uz kādu koncertu, kas mani interesē. Bet neeju uz pirmizrādēm un visiem citiem VIP pasākumiem. Mani tie neinteresē. Pat ja puse no šiem cilvēkiem man neizraisa nekādas negatīvas emocijas, pietiek ar pāris tādiem, kurus negribu redzēt, lai neietu ne uz vienu no šiem pasākumiem. Un caur to varbūt šīs epizodes ar melgalviem un kroderiem vēl vairāk novērtēju. Šai komunikācijai bija jēga. Kroders nebija nekāds cilvēks ar nimbu, bet tāds, kura teiktajā vērts ieklau­sīties un par to padomāt. Jo viņš dzīvē pats bija pietiekami daudz izstrēbis, pārdomājis, pārvērtēji­s un kaut ko par to saprati­s. Nogājis ļoti garu, līkumainu, bet, manuprāt, ļoti labu ceļu.

– Tu apzināti sevi distancē no elites…

– Es piedalos privātajās jubilejās, bet tā īpaši nelienu ārā, lai zīmētos. Uz publiskajiem saviesīgajiem pasākumiem neeju vienkārši tāpēc, lai neatrastos hronikās, aprindās un pusaprindās. Negribu skatīties, kā saviesīgi tusē cilvēki, kuri ir piedalījušies daudzās apšaubāmās lietās. Tā mana morāle – vismaz sadzīviski distancēties no viņiem. Man, piemēram, nav saprotams milzīgais publiski pazīstamo tautas masu savstarpējās atzīšanas process. Nosauksim tos par kontaktiem valsts nozagšanas lietās, lielās afērās apsūdzētajiem. Jā, viņi nav notiesāti, bet apsūdzēti ir. Un ir konkrēti fakti, ko viņi ir vai nav darījuši, kur viņi ir vai nav piedalījušies. Bet visiem, redz, vajag ar viņiem ietusēt, un visi saka, ka viņi ir baigi foršie čaļi. Kur tad ir tā robeža? Nu, davai, tad Haritonovu liekam par Boksa federācijas prezidentu, jo viņš taču tik sen jau kā notiesāts, bet tā jau vispār normāls džeks.

Kad iznāks šis žurnāls, man būs jāpiedalās televīzijas sezona­s atklāšan­ā. Tas ir ierakstīts līgum­ā, to es nevaru ignorēt. Bet man līgumā ir arī punkts, kuru es palūdzu iekļaut, ka atsevišķos gadījumos varu atteikties piedalīties publiskos pasākumos. Es nebiedrošos ar visiem, visur, par visu. Nebūt ne.

– Vari nosaukt kādus popularitātes plusus, izņemot to, ka ceļu policisti dažreiz atlaiž bez soda?

– Nekādus. Nu nav jau mani drausmīgi bieži noķēruši un sodījuši. Popularitātes pluss ir tas, ka viņi man pajautā – Jāni, vai jums ir trīs minūtes laika, mēs jums gribam izstāstīt vienu lietu. Novērtēju to, ka man uzticas, bieži no viņiem uzzinu ko jaunu – to, ko citi cilvēki vai viņu priekšniecība sastrādājusi. Esmu viņiem pateicīgs, jo viņi ar savu rīcību ir trīsreiz sociāli aktīvāki nekā citi. No otras puses, tu atbrauc mājās bez soda punktiem, bet ar kādu jaunu smagumiņu uz dvēseles. Bet ir citi plusi. Ka vietās, kur pret citiem izturētos kā pret suņiem, pret tevi tā neizturas. Kaut arī, tu pats sāc līdzināties sunim. Es runāju par krogu trijos naktī, kad visi grib slēgties un iet prom. Es gan cenšos pārlieku nepieliet seju, bet dažreiz gadās. Nevar jau atgriezt 90. gadus, kad tevi neviens nepazina. Taču pats lielākais pluss, ko dod popularitāte – tā veicina nemelot sev. Jo nevar tā – es iešu ārā un tad būšu tāds, bet ar sevi kopā atkal citādāks. Tad var sapīties savā meistarībā. Nespēju iedomāties, ka kaut kas mani ļoti uztrauktu ēterā, bet ārpus tā vairs ne.

– Tava mamma ir māksliniece. Visi zina, ka tu spēlē klavieres, bet vai māksla arī tevi interesē, piemēram, iegādāties kādu gleznu?

– Neesmu ar mammu saskaņojis, vai varu runāt par viņu. Bet man ir pietiekami daudz citu lietu, par kurām domāt, lai atļautos veltīt laiku gleznu kolekcionēšanai. Nav tā, ka, strādājot televīzijā, var nopelnīt tik daudz, lai būtu iespēja veidot tādas mākslas darbu kolekcijas, kādas pie mums veido daži godīgi politiķi vai vēl godīgāki ekspolitiķi un biznesmeņi. Jā, man ir dažas bildes mājās, bet absolūti neesmu tēlotājas mākslas eksperts. Reiz gan ar saviem draugiem iesaistījos pāris stundu garā kaismīgā polemikā par to, cik mākslai ir vai nav jābūt sociāli aktīvai, bet mākslas kanonus neesmu gatavs apspriest, jo neko no tā visa nesajēdzu. Kā zināms, es ne no vienas lietas neko īpaši nesajēdzu. Esmu taču cilvēks ar vidējo izglītību.

– Tev toties ir dzīves skola…

– Tikai ne mākslā. Šajā ziņā ar mani varētu būt garlaicīgi. Kaut ko jau es zinu, bet tās ir kādas trīsarpus lietas mūzikā, divas – teātrī, pusotra – glezniecībā. Tiešām nevienai no šīm lietām ikdienā ļoti nopietni nesekoju.

– Dzīvē arī centies neplānot uz priekšu?

– Lielās līnijās nē.

– Piemēram, uzkrāt pensijai?

– Tas jau vairs nav jauns joks, ka pensijas vecums ir lielāks nekā vīrieša vidējais dzīves ilgums. Bet pensijas uzkrājumus jau var veidot dažādi, ne tikai liekot naudu pensiju fondos. Divdesmit gadus uz priekšu noteikti neplānoju. Žurnālista profesijā Latvijas tirgū vispār neko nevar uz priekšu saplānot.

– Doma emigrēt tev nekad nav bijusi?

– Tā, ka esmu domājis, ko pārdot un uz kuru kontinentu doties, tiešām nav bijis. Bet atkal – man nav bijusi tāda situācija, lai kaut ko tādu sāktu apsvērt. Dzīve neļauj, jo vienmēr ir kaut kas iesākts un kaut kas jāpabeidz. Pēdējā laikā gan esmu domājis par to, ko nozīmētu padzīvot pāris mēnešu kaut kur citur, lai pieslēgtos tās sabiedrības dzīvei.

– Ja godīgi, kas tevi aizkustina?

– Viskautkas. Dzīvnieciņi, mazi bērni, labs kino.

– Ar kaut ko pārsteigt tevi ir iespējams?

– Tad, kad pārsteigs, pateikšu. Bet īstenībā jau katru dienu kaut kas pārsteidz. Biju domājis, ka jūs man prasīsiet par vēlēšanām. Tāpēc tieši vakar noformulēju atbildi uz jautājumu, par kuru partiju jābalso. Ja iepriekš vēl ne tik ļoti, tad šoreiz esmu stingri pārliecināts, ka visas izvēles ir nepareizās. Bet tas saistās nevis ar stāstu par kaut kādiem konkrētiem uzvārdiem vai sarakstiem, bet ar to, ko sākumā teicu par elitēm, sabiedrības struktūru un demokrātijas nepilnīgumu. Šobrīd liekas, ka nav runa par ciparu un burtu kombināciju, jautājums ir, no kura gala pārtaisām to visu, lai kaut kā citādāk cits citam uzticētos, cits citam kaut ko atbildētu, cits no cita kaut ko prasītu, cits ar citu strīdētos, kaut ko izpildītu, kritizētu, apspriestu, piekristu, nepiekristu, vienotos, nevienotos – pilnīgi citās kategorijās.

Šobrīd tas viss nonācis līdz tādai neofalšuma stadijai. Mana dziļākā pārliecība – ja kāds muld, ka krīze 2008., 2009. gadā bija ne tādas ekonomikas un finanšu politikas rezultāts, tad, manuprāt, tas ir bulšits. Īstais cēlonis, kura sekas bija nepareizā ekonomikas politika, bija stāsts par to, kāda izveidojās vai neizveidojās demokrātija, likuma vara, mediju vara un kā vispār izveidojās varu dalījums.

Latvijā, manuprāt, krīze bija visiem zināmās valsts nozagšanas, hroniskas korupcijas un visu pārējo procesu riktīgs, ilgtermiņa rezultāts. Protams, ka Amerika un Lehman Brothers vēl tai krīzei kaut ko piesvieda klāt. Bet neofalšism­s ir šodienas lamuvārds. Tas ir jauns stāsts, kā mēs kaut ko izvedām no krīzes. Nu hren mēs kaut ko izvedām – tur, kur mēs bijām, tur arī esam. Un viss stāsts par tuksnesi ir bulšits. Mēs tajā tuksnesī vēl pat iegājuši neesam, tikai tos 40 gadus turpinām tur iet.

Vienkārši vieni čaļi sēž zem palmām, bet citi bišķiņ nostāk, kur smiltis iet pa gaisu un vējš pūš. Principā mēs visi pa to oāzi tusējam, un tuksnesis vēl ir tik tālu. Nē, nu skaidrs, ka nav tik slikti. Tā tik vēl trūka, ka te būtu tikpat slikti kā pirms 20 gadiem.

Kaut arī mūsu pīļu dīķis izskatās tieši tā, kā dīķim jāizskatās, – tas smird, kā smirdējis. Šī valsts tik ļoti dzīvo paralēlajā realitātē, cik nu vien iespējams. Un nav starpības, vai viena no divpa­dsmit vai trīspadsmit partijām uzrakstījusi vienu vai otru teikumu vajadzības izteiksmē. Viņas visas dzīvo virs šīs paralēlās realitātes. Un saka – vispār mēs normāli dzīvojam.

– Vai tas nozīmē, ka tu neiesi uz vēlēšanām?

– Iespējams, ka aiziešu. Jo arī pīļu dīķī, pārvietojot pīles, parādās atšķirīga dispozīcija. Bet tas neko neizmaina sarunā par dīķi. Jo šīs pīles šajā konkrētajā dīķī nerisina tos jautājumus, kurus vajadzētu.

Viņas tur vienkārši nodarbojas ar stāstu – dodiet mums maizi! Un barojiet mūs četrus gadus, un tad mēs jums varbūt smuki vicināsim spārnus un radīsim glītu iespaidu. Bet ar dīķi viņas neko nedarīs. Vismaz es neredzu nevienu, kas kaut ko būtu gatavs darīt.

Publicēts žurnālā KLUBS.

26-34-Liela_intervija_Janis_Domburs_atverumos_09_2014-page-00126-34-Liela_intervija_Janis_Domburs_atverumos_09_2014-page-00226-34-Liela_intervija_Janis_Domburs_atverumos_09_2014-page-003

26-34-Liela_intervija_Janis_Domburs_pa_lapai_09_2014-page-00726-34-Liela_intervija_Janis_Domburs_pa_lapai_09_2014-page-008

Vieta komentāram...

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s