LTV un nācija

Kad noslēdzās konkurss uz amatiem jaunajā Latvijas televīzijas (LTV) valdē, kurai šonedēļ jāsāk darbs, Ir galvenā redaktore piezvanīja un lūdza uzrakstīt par šo valdi un manām iespējām atgriezties LTV.

Pēdējās nedēļās vairākiem medijiem esmu atteicis komentārus par to, ko gaidīt no jaunās valdes, un arī šis nebūs izņēmums. Prātošana par konkrēto trio ir mazlietderīga, kamēr valdes darba devēji NEPLP un pati valde precīzāk nav noformulējuši mērķus, prioritātes un piedāvājumus. Tomēr man šis tas ir sakāms par pašu mediju.

LTV tagadne un nākotne ir skatāma Latvijas mediju tirgus un tā sauktās informatīvās telpas kontekstā. Mazais tirgus un tā divvalodu auditorijas dalījums ļoti sašaurina privāto mediju resursus kvalitatīvai žurnālistikai visās tēmās un žanros – tā nav komerciāli izdevīga. Ilggadīgā daudzu mediju īpašnieku ietekme uz saturu ir papildu defekts. Internetā vadošās pozīcijas ir ziņu un izklaides portāliem, kuru rentabilitāti diktē tā sauktais infotainmenta saturs, kas veido arī auditorijas izvēles paradumus.

Ar pārspīlējumu, bet var teikt, ka visi šie procesi veicina nācijas debilizāciju. Tas ir atskaites punkts LTV šībrīža «būt vai nebūt». Dilemma ir limitēta laikā globalizācijas un interneta lomas dēļ.

Formāli gandrīz jebkāda LTV var funkcionēt vēl ilgi, deklarējot sevi par sabiedrisku televīziju. Ar rutinētām sirsnīgām sadzīviski komunālām ziņām, ar vairāk vai mazāk jaukām kultūras programmām, ar latvju lirikas stilā (bez ironijas) veidotiem stāstiem par cilvēkiem un vietām, ar virspusēju parunāšanos tiešraidēs, ar fragmentāru pakaļskriešanu dažām blēdībām, ar apskatu saukšanu par analīzi, ar atsevišķu skandālu saukšanu par pētījumiem utt. Tā var saglabāt daļu auditorijas, kas paudīs atzinību, un uzrādīt reitingus, lai kūļātos tirgus vidusdaļā. Neiespringstot par to, ka kopējie redakcionālie resursi ir tieši tādi, lai neskaitāmi lēmumu pieņēmēji un dažādu nozaru viedokļu līderi neformālās sarunās izpaustos no smīkņāšanas līdz vaimanoloģijai par to, ka ēterā un dzīvē notiekošais ir divas paralēlas realitātes.

Ir cits scenārijs. Medijs, kas daudz plašāk un dziļāk atspoguļo un analizē notiekošo visās jomās. Medijs, kurā gan pieredzējuši profesionāļi, gan jauni līderi kompetenti, kritiski un atbildīgi spriež un veicina pilnvērtīgus pilsoniskos procesus. Īsāk sakot, autoritatīvs medijs, kas personificē spēcīgu «ceturto varu». Nepiekrītu, ka nav naudas – 10 miljonu budžets nevar nodrošināt visu, taču prioritātes var.

Iestarpinot par sevi – šādu medija uzstādījumu un atbilstošas iekšējās sistēmas trūkums bija iemesls, kāpēc aizpērn vairs neredzēju iespēju turpināt darbu LTV ēterā. Arī šajā rakstā ir runa par to pašu – par vidi žurnālistikas attīstībai. Daudziem LTV nav gana motivējoša darba un radošas izpausmes vieta.

Patiesi sabiedrisks kvalitatīvs medijs, kura saturs un patēriņš ir «maizes un izpriecu» alternatīva – tas Latvijai ir arī valsts drošības jautājums. Ne politikāņu leksikas, bet nācijas attīstības izpratnē. Protams, šādu mediju nevajag sabiedrībai, kurā daudzi pilsoņi pēc vajadzības biežāk izvēlas malā stāvēšanu vai peldēšanu pa straumei, naivi iedomājoties, ka citi darīs to, ko paši nav izdarījuši. Šādā stilā otrajā brīvvalsts divdesmitdivgadē jau gana daudz ziepju ir savārīts. Arī LTV var būt līdzeklis to neturpināt, bet veidot to zinošo, taisnīgo un labklājīgo Latvijas nāciju un valsti, kas risinās savas daudzās problēmas un izkļūs no Eiropas autsaidera lomas.

 

Publicēts ir.lv 

Vieta komentāram...

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s