Tas būs džezs

Stāvlampu maigā gaisma met siltus lokus ap Omas briljantu dīvānā atslīgušo Jāni Domburu, kurš stāsta par savu jauno stilu – gladiatoru cīņas ir pāgātne, turpmāk pirmdienās LNT Dombura studijā risināsies personiskas, dziļas un kaislīgas vakara sarunas, kādu pašlaik trūkstot kņadas pārņemtajā Latvijas ēterā. Viņš tomēr nav pārkvalificējies par pirtnieku un nespēlē klavieres krogā, kā 2011.gadā atjokoja Ir intervijā pēc Kas notiek Latvijā? (KNL) slēgšanas. Domburs atgriežas žurnālistikā ar savām daudz pieredzējušām aknām un jaunatklātu optimismu.

Kas bija izšķirošais arguments, kāpēc nolēmi atgriezties? Ko tu gribi izdarīt tādu, ko citi nevar?

To var saukt par fatālismu, vieglprātību vai atvērtību procesiem, bet es uzskatu – ja kaut ko dzīvē plānosi, smīdināsi Dievu. Savulaik neplānojot nokļuvu Atmodā, vēlāk Radio Brīvā Eiropa. Arī KNL neplānoju. Es dzīvoju. Bija aizsāktas lietas, nāca kādas jaunas – konsultācijas, analīze un tīrs bizness. Bija radošas lietas – kinoprojekts ar Podnieka filmu studiju. Bija nekā nedarīšanas, kas man ļoti patika – laiks domāt, tikties ar cilvēkiem. Un paralēli bija tiesas process ar LTV, kas sildīja jautājumu par atgriešanos. Īsu brīdi biju NEPLP padomnieks. Bija cilvēki, augsta ranga personas, kas pirms balsojuma jautāja, vai gribu balotēties, bet es teicu – čuriki, man nav augstākās izglītības.

Vai nebija sajūta – bāc, tomēr vajadzēja to izglītību?

Nē, nē, es tāpat nebūtu gājis. Paralēli uzreiz 2011.gadā bija īss kontakts ar TV3, vēlāk garāka runāšana 2012.gadā, kad viņi nopirka LNT. Tad pagājušā gada beigās MTG [mediju koncerns, kam pieder TV3 un LNT] atsāka sarunas.

Ja neskaitāmi cilvēki man nebūtu uzdevuši jautājumu, «kad tu atgriezīsies», es vispār to neapsvērtu. To, ko visi runā – televīzija ir kā narkotika – es nejūtu nevienā acī. Faktors bija nopietnā pieeja no MTGvadības – par uzstādījumiem, naudu, termiņiem. Pašam bija skaidrs, ka pusgada laikā punkti būs salikti manos projektos un atbrīvosies laiks. Un tad saproti – ja negrasies emigrēt, un es negrasos emigrēt, jautājumi par atgriešanos turpināsies. Ar LTV saruna bija beigusies – latviešu tautas vārdā Ivars Belte bija pateicis: mums Domburu nevajag. Līdz ar to MTG piedāvājums bija… Es gan nedrīkstu stāstīt kontrakta saturu.

Dzirdēju – esot uz 15 mēnešiem. Ilgi. Pats gribēji vai viņi? Jo tev jau ir kašķīga slava.

Es būtu priecīgs, ja otra puse teiktu, ka arī tagad biju kašķīgs. Jāsaprot atšķirība – vai televīzija dod cilvēkam ētera iespēju, vai nopērk to, kas arī viņiem ir vārds. Daudz ko prasīju, bet no daudz kā arī atkāpos, par summu atradām vidusceļu samērā ātri un mierīgi.

No LTV gaidīji skaidrus spēles noteikumus. Pēc kādiem kvalitātes kritērijiem tevi vērtēs tagad, un kādi reitingi jāsasniedz – vai jāpārsit Nekā personīga?

Saturs un redakcionālie rezultāti ir mana atbildība. Līgumā ir konkrēts reitingu svārstību koridors – tas ir kompromiss, kas ļauj savienot komercmedija biznesa mērķus un manus mērķus par kvalitatīvu žurnālistiku.

Reitingi arī nevar izmērīt specifiskas grupas – viedokļu veidotājus, lēmumu pieņēmējus – un raidījuma ietekmi, uzticamību, reputāciju. Šie kritēriji ir pastāvīgi jāvērtē raidījuma darbības laikā, ir muļķīgi pirms pasākuma tos sākt apspriest.

Kāpēc? Tas liecinātu, ka zini, ko gribi. Tāpēc jautāju – ko citi nespēj, kādi jautājumi paliek neuzdoti?

Īstie jautājumi īstajiem cilvēkiem. Esmu 21 gadu bijis daudzās lietās tā, ka fiziski tās saod. Tiešajā ēterā es varētu vēl trīs gadus nebūt un pēc tam vēl divus, tik un tā nevienam nebūtu tāda stāža kā man. Pēc sava ģīmja un līdzības radīju KNL, veidoju diskusiju formāta tradīciju Latvijā. Tagad es radīšu jaunu stilu, jaunu žanru – tā, kā es to jūtu. Esmu katrreiz izsūcis sev no aknām un visiem orgāniem to, ko varu tajā brīdī ielikt [žurnālistikā], esmu trenējis sevi, un, manuprāt, atšķirībā no muskuļiem šeit nav iespējama atrofēšanās.

Kāds būs jaunais Dombura stils? Teici, ka negribi vilkties pakaļ dienaskārtībai, bet centīsies noteikt to.

Censties noteikt būtu par skaļu teikts. Ja tagad teikšu, kā būs, tad man jāatsakās no iemīļotās līdzības ar džezu, kur profesionālā sesijā nezini, kā tā attīstīsies.

Arī džezā ir rāmis, izstāsti to.

Jā, bet svarīgi saprast, ka tas tomēr būs džez-s. Sākums ir attieksme. Kad mēģina kaut ko darīt a la hard talk, ir vismaz divas iespējas, kā to interpretēt. Vai hard talk ir (Domburs kariķē drudžainu toni – red.) asi un nežēlīgi pārtraucot, visu laiku ņemoties, uztaisīt tādu «hārdiņu», «džišš, džišš, džišš…», un džeki tur nomirst! Vai arī saruna bez ārējas ņemšanās ir smaga pēc būtības, ir spriedze gaisā.

Bija posms, kad es izcīnīju intelektuālās gladiatoru cīņas – ar zobenu zirgā, galvas ripoja. Neizslēdzu, ka vajadzēs kādreiz to atkārtot, bet pašlaik ir nopietnu sarunu deficīts bez formas trakumiem. Ir liels spriešanas deficīts. Esmu atradis vārdu «spriest» – par lietu, ar cilvēku. Mums nav jānonāk pie «balts» vai «melns», «jā» vai «nē», bet, kā teica dzejnieks Juris Kronbergs eposā par vilku vienaci, meklēšanā ir tā jēga. Ēdienkarte ir līdzība, ko vairāk asociēju ar šo autorraidījumu, nekā dienaskārtība. Eksperimentējam. Ja ir viens cilvēks, ar kuru riktīgi vajag parunāties, taisu interviju un nemēģinu pielasīt vēl piecus fonam. Ja ir divi, kas acīmredzami atrodas dueļa stadijā publiski, tad runāju ar abiem, ja ir četri, veidojam diskusiju. Ja ir jauns [muzikāls] darbs iznācis, kas atbilst noslēguma formātam, tad taisām latviešu Late Night Show vai Večerņij Urgant un beigās uzspēlējam «ģiču». Man ir tā privilēģija, ka varu spēlēties – kad Latvija atjaunoja neatkarību, man bija 18, kad aizgāju no ētera, man vēl nebija 40, tagad esmu jaunā desmitgadē, šis ir mans jaunais solis.

KNL bija agresīvi sarkans, liela jautājuma zīme. Kāds būsi tagad? 

Neviendabīgs. Pamatīgumu un skarbumu man nevar atņemt, bet apspēlēsim to, cik ļoti dažādi var tulkot vārdu «studija» – televīzijas studija, makslinieka studija, studēšanas process. Tā ir improvizācija. Droši vien sarkanā krāsa kaut kur būs, bet viena no [logo] versijām var būt arī melnbalta. Izturoties ar pienācīgu skepticismu pret Džordžu Klūniju, man ļoti patika, kā viņš riskēja režijā, uztaisot Good Night, Good Luck melnbaltu. Mana asociācija veidojas ar to, ka pēdējos divus gadus esmu veltījis, slīpējot dokumentālā kino projektu, kurā meklējam atbildi, kāda ir aizvadīto 20 gadu esence.

Kāda tā ir?

Tas ir stāsts par attiecībām starp tautu, varu un naudu. Par likumdevēju un izpildvaru, likumu un mediju varu. Esence veidojas starp šīm četrām varām, apjēdzot lietas attiecībā pret lielajiem 4.maija postulātiem. Katra kroplība bieži nav redzama, bet parādās garākā tendencē – kā cilvēki norija dažādas lietas, kā atkārtojās kāpšana uz grābekļiem.

Vizualizējam četru varu stiprumu, piemēram, ja valsts būtu ķeblis, uz cik kājām tas stāv?

Nepiekrītu par ķebli. Tās ir četras plaknes – ietvars, nevis substance. Varbūt četri spoguļi – atspoguļojoties starp tiem, tiek būvētas visas lietas. Visi spoguļi ir bijuši komplektā ar procesu, ko sauc «valsts nozagšana».

Vai «valsts nozagšana» ir atslēgvārds neatkarības gadiem?

Nedramatizējot, atslēgvārds ir «paralēlā realitāte». Mums ir spoguļi, un ir realitātes daļa, kas aizstiepta aiz šiem spoguļiem. Valsts nozagšanu es tulkoju tā, ka zaga paši sev. Kā klasē viens otram kaut ko nofenderē – zīmulīti vai ideju. Basketbolā var nozagt bumbu – ne tikai pretiniekam, bet arī savējam atņemt labāku iespēju. Tā daudzās jomās visi dzīvo tālāk, bet kādā brīdī saproti, ka sāc atpalikt.

Par valsts nozagšanu es saucu ne tikai lielās epizodes, kur, ja nav 40 miljoni ārzonās, nekas nav noticis – nozagt var arī uzticēšanos un taisnīguma sajūtu. Tā ir problēma visā pasaulē, bet pie mums tiesiskums riktīgi nenostrādā. Valsts ir sirreāla lieta, vispirms tā ir galvās – ja nav galvā tā kritiskā masa, tad šodien ir robežas, karogs un himna, bet tas ir lemts pozitīvai vai negatīvai virzībai nākotnē. Vienā mirklī saproti, ka tev sāk zagt sapni, vai arī pats sev sāc to zagt.

Kā vērtē tiesiskumu, ja ģenerālprokurors Kalnmeiers uz jautājumu, vai Latvijā ir notikusi valsts nozagšana, atbild: tas ir par skaļu teikts.

Mums ar Ēriku vajadzētu par to ēterā parunāt. Tas gandrīz būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi – valstī visi iespējamie mērījumi par korupciju un ēnu ekonomiku nav nekādi labie, tad kā tas ir radies?

KNL beidzās ar Saeimas atlaišanu, tu nogāji no skatuves reizē ar oligarhiem. Krīzes laikā rosināji jaunu sabiedrisku līgumu, ietekmīgo cilvēku grēku nožēlu, bet tas nenotika – atguvāmies bez attīrīšanās. Kas pašlaik satur kopā mūsu valsti?

Jā, 2009.gadā mana ambīcija bija jauna Satversmes sapulce. Lietu parvērtēšana – kur var otru vaigu griezt, kur nevar. Bet latviešu mentalitātē nonācām pie tā, ka bedrei sakrāvām virsū žagariņus un pārgājām pāri. Kurā brīdī vadātājs atkal atvedīs atpakaļ un mēs iemauksimies iekšā, hren viņu zina.

Bet valsti kopā satur vēl aizvien tā sauktais mazais cilvēks – no viņa viss sākas un viss beidzas, viņš maksā nodokļus, dod darbavietas, strādā, dzied himnu. Bet diemžēl savā mazumā ir brīžiem pārāk nedrošs vai pieticīgs par to, ka viņam pienākas vairāk, jāgrib vairāk un jālido augstāk. Tagad 2009.gada uzstādījums  –  mūsu pašu attīrīšanās, pieņemšanās gudrībā – izstiepjas nepārredzamā nākotnē. Krīzes mirklis bija mobilizējošs, lai Satversmes sapulcē mēģinātu konstituēt jaunu ietvaru, bet vilciens ir aizgājis.

Ko vajadzētu mainīt?

Tad Satversmes sapulcei būtu jāspriež, nevis atnāk viens džeks un uzraksta preambulu. Es nesaku, laba vai slikta, bet tā nevar darīt – tā nav nācijas preambula.

Mani biedē jaunā politikas tendence – lai glābtos no «sliktiem» referendumiem, tie faktiski likvidēti, viena uzrakstītu preambulu sludina par tautas glābiņu, nacionālo valūtu maina, pat necenšoties panākt, lai vismaz puse sabiedrības to atbalsta. No politiķiem nāk bīstams paternālisms – sēdiet dīvānos, jums nav jālemj! Kā pilsonis jūties vajadzīgs valstij?

Es arī esmu valsts, nevaru būt sev nevajadzīgs. Tu dramatizē – vispār es priecātos, ja šī intervija būtu tāda, ka Domburs kasās, ir nocieties kasīties. Principā, salīdzinot ar nabagiem Āfrikā, Āzijā vai Dienvidamerikā, mēs esam tik lielā labklājībā un likumu varā, ka vajadzētu pateikties visam, kam iespējams, un dzīvot pārlaimē…

Kā himnā teikts!

Jā, «laimē diet». Es tiešām uzskatu – vajag priecāties, ka mums pieder šis process. Jebkuram cilvēkam, kas dara savu lietu, ir nežēlīgi smagi, bet pēc tam viņš ir laimīgs, ka šis process ir bijis. Mums jābūt laimīgiem par šo valsts procesu. Kā teica nelaiķis Oļģerts Kroders, kurš mani ir ļoti iedvesmojis – tā vienīgā jēga jau laikam ir nodzīvot interesantu dzīvi.

Un tad ir otra puse – kritiski jāpaskatās uz sevi un vidi apkārt. Vai tu tiešām dzīvo piesātināti? Pakrati sevi bišķi! Un, ja kāds dunduks tev traucē – augšā vai apakšā -, tad dari kaut ko!

Valsts ir laimes sastāvdaļa – procesa infrastruktūra. Tu šo valsti kā procesu sapludināji ar valsti kā pārvaldes sistēmu, kas ir pavisam cits stāsts. Spriešanas piesātinājums un vēriens 90.gados – lai man piedod pašreizējā vara – bija kvalitatīvāks. Tad tas samaitājās savtīguma, konformisma, saguruma dēļ. Nokritām uz citu līgu. Tāpat kā miljoni cilvēku pasaulē spēlē Mocartu, bet ieklausoties saproti, ka šie nospēlē, bet tie vienkārši nočīgā.

Kā tikt atpakaļ augstākā līgā?

Lielie lūzumi notika deviņdesmitajos – Latvenergo trīs miljonu lieta bija ļoti simbolisks notikums. Nav runa, ka fiziski vajag nocirst galvu vai iesēdināt uz desmit gadiem… Problēma ir kā gadījumā ar Moniku Levinsku – neviens jau tik ļoti nenosodīja latgaļu puisi Kļintānu par to, ka viņam patika orālais sekss, bet par to, ka viņš meloja. Šobrīd… Protams, Zatleram var pateikt paldies, ka viņš palīdzēja 2011.gadā izbaudīt tautai orgasmu – bija tiešām daudz kas sakrājies un varēja izšaut. Jautājums – kas tālāk, kā paceļam sevi nākamajā pakāpē? Var baidīties, bet no tā nekas nemainās. Varam baidīties arī no Krievijas. Nesen nošauties varēja, skatoties televīziju – ziņās uzdod jautājumu vecajiem cilvēkiem: «Vai mums ir jābaidās?» Ja centrālais ziņu fokuss ir bailes, tad ir… ļoti, ļoti slikti.

Esam jaunā situācijā – cilvēki spriež, vai iespējams karš. Kāda ir tava reakcija, varbūt zemessardzē esi pieteicies?

Nē. Es neko nedaru, lai nebaidītos. Deviņdesmitajos biju par jaunu un stulbu, lai baidītos. Vēlāk baidījos, kad sita manas mašīnas logus, domāju – varbūt sprāgs? Bet – vai tāpēc nedarīju to, kas jādara? Es darīju!

Tikko deportāciju gadadienā Igaunijas prezidents teica – jāatbalsta Ukraina, jo tā mēs apliecinām savu brīvību. Mūsu prezidents tā neteica.

Mūsu prezidentam nav tās komunikācijas un brīvās pasaules demokrātijas bāzes, kas ir Ilvesam. Bet nav jēgas aizrauties ar šīm salīdzināšanām un pierādīt, ka mums ir vissūdīgākais prezidents.

Par Krieviju – vienkārši ir jāspriež. Man bija laime savulaik būt žurnāla Baltijas kurss līdzveidotājam, iespēja Maskavā tikties ar biznesmeņiem, mediju cilvēkiem. Es sapratu divas elementāras lietas.

Pirmā – pagriezt muguru, uzvilkt kapuci un domāt, ka jūties drošāk, ir stulbākais, kas var būt. Jāmēģina runāt un jārīkojas pēc situācijas – nav vienas pareizās atbildes, kad ej uz priekšu, kad ne, kad ar pauniņu pār plecu vai ar šmeiseri. Bet ir jāskatās un jādomā, jo virziens nekur nepazudīs.

Vai ir jāstaigā ar Dinamo krekliem un jāpasniedz tie kā dāvana – par to es padiskutētu ar biedru Zatleru. Esmu pārsteigts, ka neviens viņam tagad nejautā, vai 2010.gadā viņš nekļūdījās ar šo žestu, jo cilvēks tagad ir ļoti augstā atbildībā par drošību.

Otra lieta par Krieviju – jāaptver, kam īsti ir ietekme. «Ņeftjaņņiki», «gazovščiki», dzelzceļnieki – tas ir īpašs tīkls, brālība. Latvijā cilvēki to nav aptvēruši. Runāt ar [Latvijas Dzelzceļa prezidentu Uģi] Magoni publiskā telpā tādā līmenī – tu tam draugs vai nedraugs… Tā robežšķirtne ir daudz smalkāka – kurā brīdī tu cieni viņus, jo tas vienkārši ir korekti, spēlējot vienā laukumā, un kurā brīdī jau ir pamats no Latvijas puses sākt kritiski vērtēt, ka esi iespēlējis ne tur.

Krimas okupācija ir robežšķirtne, Putins vairs nav tas pats.

Putins ir Putins, un brālības ir brālības – tas nav viens un tas pats. Es nedomāju, ka kaut kas fundamentāli ir mainījies.

Kas tad ir spēcīgāks – brālības vai Putins?

Viņi nav uz vienas ass. Aizies Putins, un paliks brālības. Daļa no brālībām aizies, un paliks Putins, jo viņš sev vēlēšanas ir jau nodrošinājis tieši ar Krimu. Un nevajag pārvērtēt – lielas, ārējas akcijas dažreiz ir tāpēc, lai sasniegtu iekšējos mērķus.

Tagad labi redzams, ka Rietumi izgāzās izlūkošanas ziņā – galīgi nebija gatavi notikumu gaitai. Mēs arī esam Rietumi, arī mēs kaut ko neizdarījām. Mums jārestartē analīze par Krieviju.

Vai ir tiešām neatkarīgs profesionāls resurss, lai to darītu?

Mēs visi esam resurss.

Visi ar to nenodarbosies. «Mazais cilvēks» domā, kā reaģēt, ja būs karš. Kāds būtu tavs reflekss – bēgt vai karot?

Es nesaprotu, tas ir bezjēdzīgs jautājums.

Neticu, ka neesi sev to uzdevis.

Neesmu. Būs situācija, skatīsimies. Man ir svarīgāk saprast, kas notiek. Tāpēc es atbildēju, ka neplānoju lietas. Es neroku bunkuru dārzā.

Tā ir pretruna – analizēt, bet neplānot. Vai tava analīze saka, ka kara nebūs?

Nē, mana analīze vēl nesaka neko. Jo pirmā analīzes kļūda ir pārsteigties ar pāragriem secinājumiem.

Un otrā ir nokavēt – Putins sper soli, bet tu neesi gatavs.

Nenoliedzu, ka mēs kā Rietumi esam kļūdījušies. Taču nav tik briesmīgi, varam sapurināties un spriest. Jāsavelk kopā struktūras, kurās modelē riskus. Vienalga, vai tā ir Drošības padomes apakšpadome vai premjera biroja pagarinājums – jābūt konkrētā situācijā zinošu cilvēku kopumam. Mēs esam NATOdalībvalsts, procesa sastāvdaļa!

Lēmumus pieņem politiķi. Pēc pusgada būs vēlēšanas un jautājums, kas nāks pie varas. Tev ir par ko balsot?

Tam nav nozīmes, vēlēšanas nav rīt.

Kas mainīsies pusgadā?

Es paskatīšos, ko visi brīnumdari un laimes lāču vadātāji izdarīs. Bet es vairs sevi neasociēju ar to vēlētāju, kuram ir tik ļoti ierobežotas iespējas pagriezt politiskos kloķus, lai saasinātu savu uzmanību uz vienu balsojumu.

Taču tev jādzīvo ar «parastā» vēlētāja izvēlēm.

Protams, es absolūti to respektēju – tas ir suverēns. Drīzāk gan man tas asociējas ar lietuvēnu.

Te atgriežos pie mediju lomas. Pirms gada teici, ka mediji veicina nācijas debilizāciju un  kvalitatīvs sabiedriskais medijs ir valsts drošības jautājums. Vai esam drošībā?

Kompetences līmenis tur ir ļoti tālu no tā, kādam jābūt.

Tad atliek pārslēgt kanālus?

Kā tikko teicu Telegrāfam – es gribu skatīties visus kanālus pēc kārtas, arī krievu kanālu ārprātu.

Pag, tu saliki Krievijas propagandu vienā katlā ar Latvijas televīziju?

Latvijas kanāli arī ir propaganda – visu laiku rāda, ka mums ir politiķi, kuri sludina to, ko sludina. Par to es gribu parunāt – kas tad ir mūsu politiskais kurss? Ko Latvijas politiķi Ukrainas jautājumā, ārējā un drošības politikā ir definējuši?

Atbalstu Ukrainas teritoriālajai vienotībai.

Tā ir deklarācija, es prasu par kursu, pozīciju. Protams, «bla bla bla» ir jāpasaka, 6.martā Saeima to pateica. Kas tālāk ir definēts? Nekas! Ja ārlietu ministrs rullē apkārt bez uzstādījuma, tā nav valsts. Es esmu līdz kaula smadzenēm žurnālists – mana pozīcija ir apšaubīt. To nesaprot tie, kas man uzdod jautājumus – vai jums nav grūti atgriezties žurnālistikā pēc tam, kad esat vadījis mediju treniņus? Džeki, «piristi» dara savu darbu, es savu, šķiramies kā draugi. Šeit ir līdzīgi – esmu žurnālists, es nevaru attiekties pret Rinkēviču pēc principa «nu, lai viņš dara». Ja ASV un ES nāk klajā ar dokumentiem, kas ir politiski un vienlaikus juridiski, varbūt mums arī vajag kādu valdības lēmumu? Ir pamats diskutēt, vai mums pašiem pret sevi nav jābūt augstākiem standartiem.

Es caur aknām izlaidu tos dažus vakarus, kad sēdēju studijā un Saeima sēdēja Jēkaba ielā, kad bija karš Irakā. Režisorei Mārai Ķimelei pieder citāts toreiz studijā: «Es esmu Latvija, vai jūs man paprasījāt?» Vēsture pierādīja, ka ir svarīgi principi.

Līdzīgi ar Ukrainu – jābūt dokumentam, kas pasaka: mēs tagad strādāsim tā. Pašlaik mēs aizvien kā mazā sērdieņu tauta braucam, lai mums pasola, ka aizstāvēs. Mums jārunā ar Eiropu – aizbraucam un izdalām visiem vēstules ar tekstu: ja jūs izdarīsit to, to un to, jūs mūs pilnīgi nogremdēsit ekonomiski, bet jēgas nekādas. Mēs esam par to, ka ir jāiedod pa pirkstiem Vladimiram Vladimirovičam, un ierosinām to, to, to.

Principā jārēķinās ar pārmaiņām – Krievija nav draudzīga partnere, biznesam jāmeklē jaunas iespējas.

Tādā administratīvi politiskā uzstādījumā var aizbraukt auzās. Ir mierīgi jārunā ar biznesu un jāanalizē situācija, nevis jāskraida apkārt ar uzstādījumiem, ka griezīsim pakaļu Krievijai un skriesim uz nezināmiem Rietumiem, kur mūs neviens negaida.

Ir jāskatās, kuras lietas ir stratēģiski riskantas un kuras nav. Turklāt tas ir jautājums – līdz kurai robežai tie cilvēki, kurus teorētiski Putins varētu nākt aizstāvēt, ir risks, un kad viņi ir dzīvais vairogs pret Kremļa kustībām. Situācija nav melnbalta.

Kas ir gāzes kompānijas Itera Latvija šefs Juris Savickis – drauds vai vairogs?

Viņš ir sastāvdaļa spēcīgā, Kremļa varai vistuvāk esošā brālībā. Tā ir tā diskusija par Inčukalna [gāzes krātuvi], kas var būt gan drauds, gan vairogs. Bet Savickis ir cilvēks tik zīmīgā postenī ar tik interesantu biogrāfiju, ka ar viņu un par viņu būtu daudz jārunā.

LTV bija saruna, viņš teica: vajag vēl padomāt, vai Latvija bija okupēta vai ne.

Protams, uz šo jautājumu viņš nevar, nedrīkst, nespēj atbildēt. Viņš arī ir vēstures ķīlnieks. Par Savicki man tiešajā ēterā bija citāts pirms gadiem pieciem un tas nemainās: kāpēc mums ir jātic, ja jūsu pagātne ir tāda, kāda ir? Šis jautājums vienmēr būs. Bet negribu teikt, ka nav jārunā. Esmu ar daudziem čekistiem runājis šajos 20 gados. Ja nemēģināsi ar viņiem intelektuāli sparingot, dzīvosi aizspriedumos. Enerģētikā cita tik spēcīga kā Savickis nav, viņš ir ekskluzīvs džeks. Bet nedomāju, ka saruna jāreducē uz Dinamo – tas ir ļoti zems līmenis.

Šis vienkārši ir viens maigās varas rīks.

Maigā vara ir pārvērtusies par saukli. Amerikāņiem ir maigā vara. Visiem ir!

Mums ir specifiska situācija – kā īlens izlien sabiedrības sašķeltība, divas informācijas telpas. Vai redzi risinājumu, kas būtu Latvijas trumpis pret Krievijas propagandu?

Kas tieši ir Krievijas propaganda?

Latvijā daudzi tver pasauli caur Putina kontrolētām ziņām. Krievu skatītājiemPBK ir faktisks monopolists, un tur cilvēki skatās Kremļa Vremja.

Tu domā, ka viņi neskatās nevienu avīzi, neklausās radio, nelieto internetu? Tu saki – viņu pasaules uzskatu veido PBK, viņi neskatās neko citu, un viss PBK ir propaganda. Es nepiekrītu nevienam no šiem apgalvojumiem.

Latvijā tomēr likums aizliedz ziņām būt propagandai.

Tu gribi, lai es uzņemos NEPLP un tiesas funkcijas?

Jāni, tā ir interesanta tēma, par kuru vēlos zināt tavu viedokli.

Esmu visus šos gadus turējis līniju, kas tagad arī tev nepatīk – man nav gatavas atbildes uz visiem jautājumiem vai spriedumi, ko darīt. Būtu briesmīgi un nepareizi, ja man tas viss būtu. Par PBK – piekrītu, jāklaudzina visās formās pie struktūrām, kas veido un interpretē likumus, bet ar skaidru galvu un tiesiskiem līdzekļiem, nevis cīnīsimies tagad par patiesības ministriju.

Pats ceri uz krievu skatītājiem?

Vienmēr esmu rēķinājies. Man reiz bija fantastisks kompliments – pienāca cilvēks pasākumā un teica: «Pateicoties jums, esmu sācis nopietni mācīties latviešu valodu.» Biju sajūsmā.

Kas ir vērtīgākais, ko esi guvis trīs gados ārpus televīzijas?

Man ļoti patika darbs pie dokumentālā projekta 4.maija republika – tas deva laiku nekalpot viendienībai. Ieguvums – bišķi ātrāk nekā tad, kad pienāk galīgais pensijas vecums un tu vairs tikai retrospektīvi skaties uz dzīvi, es varēju paskatīties ar distanci un ieraudzīt, kur vēl varu atgriezties.

Izklausās – esi kļuvis optimistiskāks.

Jā, es ceru, bet iespējams, ka ātri samaitāšos. Neesmu mazāk skarbs, bet, salīdzinot ar 2009.gadu, ir iemesls smagumu no pleciem bišķi novelt. Bet varbūt daudzi man nepiekritīs, varbūt esmu vienkārši labi atpūties. Esmu absolūti labi atpūties.

 

Intervija publicēta ir.lv

Vieta komentāram...

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s