Kas notiek ar Domburu?

Pēršanās brīvdienu mājas Meldernieki pirtiņā Aizkraukles pusē, pērējs – Jānis Domburs. Šāds lauku apceļotāja brīvdienu scenārijs izklausītos pēc anekdotes, ja vien nebūtu ļoti tuvu patiesībai. 22.jūnijā, dažas stundas pēc sarunas ar Latvijas televīzijas ģenerāldirektoru Edgaru Kotu, žurnālists intervijā Ir enerģiski uzbungo ar pirkstiem pa galdu. «Visu ko es varu darīt!» Viņš vēlas pateikt, ka darbs Latvijas televīzijā nav tas, pie kā turēsies nagiem un zobiem. Citus gadus, plaši un publiski diskutējot ar televīziju par darba līgumu, Domburs centies panākt sev vēlamu rezultātu, taču šoreiz ir citādi. Šķiet, viņš necīnās.

– Kad redzēsim televīzijā Kas notiek Latvijā?

– Nezinu.

Raidījuma mājaslapā Knl.lv Domburs publiskojis saraksti ar Latvijas televīzijas vadību pēdējā pusotra mēneša laikā. Tā liecina par lielām nesaskaņām. Žurnālists vadībai pārmet, ka tā nav izpildījusi līgumā noteikto. Proti, ka viņam būs iespējas savas zināšanas un pieredzi likt lietā arī citos žanros un tematikā, piemēram, diskusijas, intervijas formātā, notikumu analīzē vai komentārā.

Domburs uzskata, ka citu iknedēļas raidījumu dēļ (Jauna nedēļa, Aktuālā ceturtdiena, 100.panta preses klubs – red.), ko izveidojusi Latvijas televīzija, tiek ierobežota Kas notiek Latvijā? tematika – tā pārklājas, citos raidījumos, viņaprāt, tiek iztirzāta virspusēji un nepilnīgi. Žurnālistam nav arī skaidrs, kāpēc jaunajā līguma piedāvājumā paredzēts par 4,5% samazināt viņa līdzšinējo honorāru par vienu raidījumu (850 latu bruto; krīzei sākoties, Domburs pats televīzijai piedāvāja samazināt viņa honorāru no 950 līdz 850 latiem), ja reiz televīzija atzīst, ka raidījums ir kvalitatīvs un sasniedzis nospraustos mērķus.

Savukārt Latvijas televīzijas vadība Domburam publiski šogad pārmetusi reitingu kritumu, izskanējis pat, ka raidījums vairs nesniedzot atbildi uz jautājumu – kas notiek Latvijā? Neviens nav neaizvietojams, – tā par Domburu medijos izteicies Latvijas televīzijas ģenerāldirektors Edgars Kots.

Šīs ir tikai dažas no visām žurnālista un vadības domstarpībām. 2009.gadā ar Domburu noslēgtais līgums beidzas 30.jūnijā. Kas notiek tālāk? Žurnālists intervijā atklāj, ka pēdējā saruna ar Edgaru Kotu beigusies ar Kota vārdiem: «Es tev zvanīšu!»

«Pirmkārt, jāpasaka – cilvēki varbūt iedomājas, ka tā [raidījuma vadīšana] man ir kā slikta slimība vai narkotika, ka es bez tās nevaru dzīvot, ka es šausmīgi raujos, ka man tas kāds komplekss. Es tagad drusku ņirgājos, bez uz to pusi [priekšstats ir]. Vai arī ka man ir pienākums pret tautu: ja vien būs kaut cik pieņemami spēles noteikumi, es [raidījumu] vadīšu. Tie ir mūžameža maldi. Esmu kalpojis žurnālistikā kopš 18 gadu vecuma – 1990.gada vasaras. Parādiet man vēl vienu, kas ir nokalpojis nonstopā –  tā, ka, tikko kaut kas notiek, tu esi klāt. Esmu desmit gadus nokalpojis Kas notiek Latvijā? 429 reizes ēterā ar 1330 dalībniekiem. Un es jūtos, ka esmu nokalpojis ļoti daudz.»

Dombura skatiens caur filigrāno briļļu stikliem ir ass. Sarunā viņš neatslābst ne brīdi. Kā arhitekts raudzīdamies sarežģītā, pašam vien līdz sīkumam zināmā maketā, viņš runā par politiku, ekonomiku, žurnālistiku.

Ir pēcpusdiena pirms Jāņiem, nelielajā bistro, kur noris intervija, Domburs pasūta kausiņu alus. Uz mirkli, žurnālistā skatoties, rodas sajūta – viņš ir ļoti noguris no visa.

Nē politikai
20 gadus Domburs pētījis Latvijā notiekošo, izveidojis plašu avotu loku politiķu un jebkuras valstij svarīgas nozares pārzinātāju vidū un uzkrājis labu reputāciju sabiedrībā kā neatkarīgs žurnālists. Skatoties uz konfliktiem, kas starp žurnālistu un Latvijas televīziju šovasar kārtējo reizi raisās, rodas jautājums – vai viņš grasās kaut ko radikāli mainīt? Piemēram, iet politikā. «Ir tādas spekulācijas,» Domburs pasmīn. «Varu pateikt skaidri un gaiši visiem, kam tas interesē: nē.» Žurnālists piebilst, ka nebūtu pareizi teikt «nē, nekad», jo par lēmumiem tālākā nākotnē neviens cilvēks nevarot būt simtprocentīgi drošs. Taču šāgada ārkārtas vēlēšanās Domburu partiju sarakstos neredzēsim.

Skaidras politiskas vērtības, konkrētus uzstādījumus, kā tās realizējamas, viņš patlaban Latvijas politiskajās partijās neredz. Nekas neliecina, ka šāda partija tuvākajā laikā varētu tapt, uzskata žurnālists. Ja tā notiktu? «Tad tas būtu pavisam cits stāsts,» atteic Domburs. Rodas iespaids, ka tādā gadījumā iešanu politikā viņš vismaz apsvērtu. «Tas, kas pašlaik notiek, ir nevis kaut kā sākums, bet kaut kā beigas. Man ir iekšēja sajūta, ka Valdis Zatlers, varbūt pat neaptverot to, bet varbūt ļoti labi rēķinot, pacēla karogu pret trim oligarhiem mirklī, kad sajuta, ka viņi jau ir pagātne. Ja sajustu citādi, viņš, iespējams, nesaņemtos to karogu pacelt.»

Viņš izmet līdzību ar Kārli Ulmani. Tas man atgādina Šlesera teikto LNT nākamajā rītā pēc Zatlera uzrunas sabiedrībai 28.maijā, kurā viņš rosināja Saeimas atlaišanu, – arī Šlesers salīdzināja prezidentu ar Ulmani, sakot, ka «Zatlers pārņem varu valstī».

«Nē, es runāju par ko citu – procesu, kurš norit pats par sevi un uz kura kāds politiķis uzsēžas,» Domburs precizē. «Kārlim Ulmanim savulaik, pārņemot varu, izdevās radīt lielu veiksminieka iespaidu. Krīze beidzās, devalvācija bija notikusi, globālā depresija gāja uz galu, un tautsaimniecība pati izrullēja. Vienkārši jau gāja kalnā ar ieskrējienu.»

Domburs atgādina raidījumu Kas notiek Latvijā? 2007.gada pavasarī, kurā Zatlers neilgi pirms ievēlēšanas prezidenta amatā teica, ka neko nezina par oligarhiem Latvijā. Arī četru prezidentūras gadu laikā viņš netika par tiem atklāti un tieši runājis. Tagad visus trīs – Šķēli, Lembergu un Šleseru – prezidents nosaucis vārdā. Kas tālāk?

Domburs skeptiski raugās uz «Oligarhu kapusvētku vasaras» notikumiem. Viņaprāt, ir vajadzīgs nopietns izvērtējums politiskā, tiesiskā un ētiskā līmenī. «Politiski sekas [oligarhu bīdītajai politikai] jau ir redzamas, un domāju, ka būs redzamas vēl [nākamajās vēlēšanās]. Tiesiski ir darbs attiecīgām institūcijām. Ētiski atbildība par 20 gados Latvijā notikušo būtu jāuzņemas visiem kopā. Katrs ir savu artavu ielicis, lai būtu tā, kā ir.» Domburs pats? «Jā, arī es.» Viņš ieminas par nodokļiem 90.gados – noprotams, ka kādā periodā nav maksājis pilnā apjomā.

Par trīs oligarhiem Domburs saka – ir svarīgi nešūpoties uz populisma viļņa, bet kārtīgi izanalizēt, kas noticis Latvijā 20 gadu laikā, politiskajai ietekmei cieši sasaistoties ar savtīgām biznesa interesēm. «Kas ir tas, par ko mēs [kā sabiedrība] varam vienoties, ka tālāk tā vairs negribam dzīvot, uz kādiem principiem balstoties, mēs kaut ko mainām.» Pēc Dombura domām, naivi ir cerēt, ka, tiekot vaļā no trīs cilvēkiem, kas ietekmē Latvijas politikas un biznesa vidi, viss pats no sevis atrisinātos. «Tā nebūs!»

2009.gada pavasarī Latvijas forumā Domburs aicināja izskatīt variantu par vienošanos, kas «nevar neapskatīt līdz šim notikušās sliktās lietas, kura nevar neatzīt kļūdas, kura nevar nenožēlot grēkus». «Vienošanās nevar pastāvēt, ja tajā nepiedalās tie, kam reāli ir vairākuma ietekme. Tie nav tikai politiķi, tās nav tikai sabiedriskās organizācijas. Tās ir personības kā līderi, tie ir oligarhi. Vienošanās ir iespējama tikai tad, ja viņi ir spējīgi nožēlot grēkus, caur kapitāla atgriešanu no ofšoriem.»

Domburs toreiz forumā teica, ka nepiekrīt prezidenta Zatlera paustajam, ka visi 20 gadus esam cēluši valsti ar tīru sirdsapziņu. «Latviju necēla tie, kas ofšorizēja to un darīja vēl daudzas citas netīras lietas, ko grūti pierādīt.» Viņš aicināja prezidentu sasaukt Nacionālās drošības padomes sēdi, kur vienā pusē sēdētu specdienesti un tiesībsargājošās iestādes, otrā – tie, kas ir patiesi ietekmīgākie cilvēki valstī, un viņiem tiktu piedāvāta izvēle: vai nu maina spēles noteikumus un savu attieksmi, vai viņiem ir iespēja aizbraukt, vai arī pavadīt atlikušo laiku vietās, kur «saule iespīd pa vēl mazākām rūtīm nekā šeit».

Sarunājoties ar Domburu, rodas iespaids, ka vislabprātāk viņš arī turpmāk paliktu neatkarīga procesu vērtētāja pozīcijās. Spēju būt neatkarīgs esot pierādījis 20 gadu laikā žurnālistikā. «Kaut vai ja paskatās, kā es dzīvoju. Man ir daudz mazāk nekā cilvēkiem, kuri pelna mazāk kā es, un par kuru dzīves līmeni tiešām varētu būt jautājumi.»

Dombura dzīvesveids ir noslēgts. Tajā nemana pārmērības. «Kredīti un līzingi man ir kā katram vidusmēra latvietim, bet ūdens mutē nesmeļas, un līgums ar televīziju nav izšķirošs šajā kontekstā,» Domburs saka. Viņš brauc ar Mitsubishi Outlander, kas ērts garajam augumam. Pirms vairākiem gadiem atpūtas mājā Meldernieki ieguldījis 30 000 latu, tagad teic, ka kopumā ieguldīts daudz vairāk. Notikusi daļēja ieguldījuma kreditēšana sešciparu skaitļa apmērā. Pēdējā gada laikā viņš pabijis eksotiskā ceļojumā. «Nav jau tā, ka tikai strādāju.» Kur šovasar svinējis Jāņus, Domburs tiepīgi neatklāj. «Par privāto dzīvi, kā parasti, neko!»

Šķiet, Domburam nav jālauza galva, kā iztiks, ja līgumu ar LTV nenoslēgtu un paliktu bez pastāvīga darba. Tieši gan žurnālists to nepasaka, bet var noprast – pateicoties labajam honorāram, spējis izveidot uzkrājumu. Domburs izmet, ka bīstami ir tiem žurnālistiem, kuri atrodas vienas, divu algu attālumā no bankrota. Domburs uzskata, ka viņa darbs maksā tik, cik maksā. Ja kāds medijs vēlas, bet nevar atļauties nopirkt – tā nav žurnālista problēma. «Visi taču zina, ko pateicu pēdējā Kas notiek Latvijā? Ja kāds grib, paši mani atradīs – te esmu,» viņš saka.

Var saprast, ka pieredzi žurnālists varētu likt lietā, arī vadot diskusijas ārpus televīzijas, ja, piemēram, dažādu organizāciju, projektu veidotāji aicinātu.

Solists bez orķestra?
«Ja Jānis grib, rezultātu viņš vienmēr panāk. Tas, kā tagad tiek risinātas sarunas ar Latvijas televīziju, neliecina, ka viņš grib kaut ko panākt. Viņam bija svarīgi sasniegt Kas notiek Latvijā? desmit gadu robežu, un tagad viņš pats grib aiziet – kā jauns, gudrs, talantīgs un nesaprasts,» ārpus sarunas ieraksta saka kāds Dombura paziņa ar ilggadēju pieredzi elektroniskajos medijos.

Dombura sens draugs un kolēģis, portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš uzskata, ka nobriedušās demokrātiskās valstīs sabiedriskajā televīzijā obligāti nepieciešamas politisko aktualitāšu debates. «Šis ir raidījums, ar kuru skatītājam LTV vispār asociējas. Jauda, ko tas devis sabiedrībai, ir neatsverama.» Pēc Bērziņa domām, desmit gadi šādam raidījumam nav nekas, tam būtu jāturpinās. «Protams, jebkādu produktu izlaižot – vai tās ir botas, kola, portāls vai raidījums -, tam ik pēc laika jāatjaunojas.»

Vai Latvijas televīzija vēlas, lai Domburs paliek? Ģenerāldirektors Edgars Kots par Domburu runā negribīgi. «Jums jārēķinās, ka viens manis neprecīzi pateikts vai jūsu interpretēts vārds un ziņa būs jāatsauc. Autors [Jānis Domburs] ir ļoti principiāls.» Par vienu no svarīgākajiem Dombura pārmetumiem – televīzija nav devusi viņam iespēju realizēt savas zināšanas un pieredzi citos raidījumu formātos – Kots saka: «Es negribu teikt, ka netika piedāvāts.» Kā piemēru viņš min premjera kandidātu diskusiju 2010.gadā, kā arī priekšvēlēšanu diskusiju, ko Domburam piedāvāts vadīt tāpat kā citiem žurnālistiem. «Bet autoram ir sava veida principiāla attieksme. Jau par trešdienas raidījumiem mums grūti runāt, par citu ko – vēl grūtāk.»

Vai Kotam nav bail, ka Domburu nocels komerckanāli, kamēr notiek stīvēšanās? «Nocels?» viņš iesmejas. Un kļūst negaidīti atklāts: «Ja autors izlems sevi pārdot vai vienoties ar citu mediju, es tikai savā ziņā priecāšos – kvalitātes latiņa informatīvajā telpā pieaugs, un būs mums jārada kas jauns.»

Šķiet, ka šāds iespējamais scenārijs darījis uzmanīgu arī pašu Domburu – nesenajā sarakstē ar LTV vadību viņš vaicā, kas tas par jaunu diskusiju raidījumu, kas parādās televīzijas 2011.gada otrā pusgada plānā un par kuru viņam nekas nav teikts?

«Domburs mēra Latvijas televīzijas pacietību, un televīzija – Dombura pacietību,» saka portāla Politika.lvgalvenā redaktore Dita Arāja, viņa kā žurnāliste ilgstoši sekojusi televīziju biznesam. Viņu uztrauc, ka konfliktos nogrimst galvenais: vēlēšanās atrast kompromisu, lai labi būtu skatītājam. «Trūkst komandas darba. Domburam bija jāapsēžas kopā ar programmu vadītājiem, jāaprunājas: Kas notiek Latvijā? ir izsmelts. Ko darām tālāk? Sarunu ceļā nonākt pie vīzijas, kā tam jāizskatās.» Arāja konstatē, ka Latvijas televīzija ir kā liela miskaste, kurā ir viss. «Nav sajūtas, ko tad viņi sabiedrībai grib pastāstīt, ko rādīt šajā valstī ir svarīgi.»

Žurnāliste atgādina, kas notika ar LTV Ziņu dienestu 2007.gadā – labākie žurnālisti spiediena rezultātā izveidoja jaunu komandu un pārgāja strādāt uz TV3. «Pat nogurušo Domburu Latvijas televīzijai vairs nevajag,» saka Arāja. Viņa domā, ka lūzuma punkts Domburam bija budžeta jautājumi krīzes epicentrā 2010.gadā, kas tika skatīti raidījumā pēc raidījuma. «Tas jau folklorizējās – Kas notiek ar budžetu?Cilvēki vairs nesaprata, kā īsti tas viņus skar, studijā bija vienas un tās pašas politiķu, arodbiedrību sejas.»

Vairāki aptaujātie mediju jomas pārstāvji un eksperti atzīst – Dombura problēma ir tā, ka viņam televīzijās nav konkurentu. Nav dzinuļa kaut ko mainīt, trūkst sacensības gara.

Mediju eksperte Anda Rožukalne domā, ka Domburs joprojām ir spējīgs attīstīt savu vadītāja stilu un tēmas. «Kas notiek Latvijā? formātam vajadzīgs atjauninājums – plašāks dalībnieku loks, lai tiktu pārstāvēti vairāki viedokļu slāņi, daudzveidīgāks tēmu loks, lai nedominē tikai politika, ekonomika, bet arī kultūras, sociālā politika, un arī asāka dinamika, lai skaidrāk ieraugāmas viedokļu pretrunas.» Rožukalne vēlētos, lai televīzijā Domburs parādās vairākos raidījumos, no kuriem viens būtu «hard talk», bet otrs kādā jaunā formātā.

Vai Domburs vēlas mainīties, atklāties kā žurnālists pavisam jaunā gaismā? Psihoterapeits Viesturs Rudzītis domā, ka izsīkums tik specifiskā, psiholoģiski smagā darbā var iestāties. «Viņa intelekta un darbspēju līmenis ir krietni augstāks nekā viņa darba objektiem. To ilgtermiņā grūti izturēt.» Vadot gadiem tiešraidē diskusijas par smagām tēmām, Domburs bieži nesaņem atbildi vai saņem melus. Tomēr neapstājas, cenšas «izsist» patiesību. «Viņš visu laiku dabū «nē, nē, nē». Visu laiku dabū atraidījumu. Un to ir ļoti grūti panest,» analizē Rudzītis.

Viņš domā, ka Dombura problēma ir vientulība, nespēja izrunāties. «Jo talantīgāks cilvēks, jo vientuļāks.» Psihoterapeits uzskata, ka nebūtu slikti, ja kāds, kuru žurnālists ciena, izietu cauri raidījumiem «ar pauzi». «Izanalizēt – kāpēc tu šeit tā teici? Vai varēji citādi?» Tas daudz ko izskaidrotu pašam Domburam, noņemtu spriedzi.

Žurnālista taisnprātīgo raksturu, pēc Rudzīša domām, nosaka arī garais augums. «Viņš kopš bērnības nav ieradis «iet apkārt». Viņš «sit pa taisno». Maza auguma vīriešiem tā nav, viņi pierod, ka frontāli uzvarēt nav iespējams, un iemācās rīkoties diplomātiskāk, viltīgāk.»

Kā vienu no versijām, kas notiek ar Domburu, ja viņš nepaliek LTV, var izvirzīt sadarbību ar kādu citu televīziju. «Mūsu komanda nav viņa formāts,» atzīst TV3 raidījuma Nekā personīga redaktore Arta Ģiga. «Viņš ir spilgts diskusiju formātā. Solists. Mēs, pārējie, esam koristi,» viņa turpina mazliet ironiski.

Solists patiešām Domburs ir. Jau pirms ieslēgts diktofons, viņš pajoko, ka varot taču kaut vai spēlēt restorānos. Viņš absolvējis Jāzepa Mediņa mūzikas skolas pianistu klasi. Pēc tam nokļuvis basketbolā – tam Domburs pievērsies, kad citi puikas jau vairākus gadus trenējušies, bet parādījis raksturu un treniņos, spēlēs «sities nopietni». Jau toreiz.

Kad ierunājas par pagātni, no Dombura cieši nostiprinātajām bruņām izlaužas kaut kas cilvēciski vienkāršs, nostalģisks. Šķiet, viņam gribētos atlaisties zaļā zālītē un kādam, kam uzticas, stāstīt par visu, kas viņa dzīvē bijis svarīgs pirms trakā skrējiena – 20 gadiem žurnālistikā.

Maz gan ticams, ka Domburs to atļausies. Viņš ir solists un nepieļaus, ka orķestris spēlē, bet viņa skatuves priekšā – nav.

 

Intervija publicēta ir.lv

Vieta komentāram...

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s